Kad 18.gs. beigās pēc Lielās franču revolūcijas sāka attīstīties ateisms, tad gandrīz visi Bībeles vēsturiskie vēstījumi tika pakļauti šaubām. Un viena no pirmajām vēstīm, ko vissparīgāk apšaubīja, bija vēstījums par vispasaules plūdiem. Tad zinātnieki apgalvoja, ka kaut kas tāds nevarēja notikt un ka Bībele šajā ziņā ir tikai pasaka, Bībele sniedz nepatiesu vēsti, tai nevar ticēt.
19.gs. iezīmējās ar ateisma kulmināciju, ar Darvina evolūcijas teoriju un tamlīdzīgām lietām. Tomēr 19.gs. bija arī iesākums nozīmīgiem arheoloģiskiem atklājumiem. Un, kad sākoties ievērojamiem arheoloģiskajiem atklājumiem tika no nebūtības atklāta senās Divupes, Ēģiptes, Romas un Grieķijas civilizācijas, tad zinātnieki sev par izbrīnu atklāja, ka senatnes vēsturniekiem un senatnes autoriem, kas rakstīja neatkarīgi no Bībeles un kas pat nezināja par tās eksistenci, ir apbrīnojami līdzīgi vēstījumi par globālo katastrofu – par vispasaules plūdiem, kas daudzus gadsimtus atpakaļ piemeklēja mūsu zemi.
Lūk, daži vēstījumu fragmenti no senatnes autoriem.
Viens no pirmajiem autoriem, kas ir pieminējis plūdus, bija Berosus, kas dzīvoja 3.gs.pirms Kristus – viņš bija Bābeles priesteris un vēsturnieks, daudzdievības pārstāvis, viņš bija tālu no Bībeles, labi pārzināja astroloģiju un maģiju. Pēc Sīrijas valdnieka Antioha pavēles Berosus raksta senās Bābeles, vienas no senākajām mūsu zemes civilizācijām, vēsturi. Un šajā vēstures materiālā ir sekojošs vēstījums: „Stāsta, ka uz zemes izcēlās plūdi, kuros gāja bojā visi cilvēki, izņemot Ksesutrus, kas izglābās šķirstā. Šī šķirsta paliekas vēl joprojām ir atrodami Ararata kalnos un cilvēki no šīm paliekām iegūst sveķus, lai veidotu no tiem talismanus un amuletus.” Šādu vēstījumu par vispasaules plūdiem sniedz senās Bābeles, seno kaldeju vēsturnieks Berosus.
…
