“Filozofija (gr.- gudrības mīlestība) – zinātne par vispārējām likumsakarībām, kurām pakļauta kā esamība (t.i., daba un sabiedrība), tā arī cilvēka domāšana, izziņas process.” [ 2. .122. ] Filozofija ir viena no sabiedrības apziņas formām. Tās pamatjautājums ir problēma par domāšanas attiecību pret esamību. Šis ir jautājums par to, kas ir primārais – matērija vai apziņa, gars vai daba, un, kāds ir sakars zināšanām par pasauli ar pašu pasauli. Atkarībā no tā, kā šo problēmu izvērsti risina, veidojās dažādas filozofijas sistēmas. Materiālisma piekritēji par primāro atzina esamību, matēriju par sekundāru – apziņu. Pēc viņu uzskata apziņas saturs ir objektīvi pastāvošās pasaules, iedarbības rezultāts. Ideālisma piekritēji par primāro atzina apziņu, ideju, to pieņēma par vienīgo realitāti.
“Ideālisms (no gr. – izskats, veids, tēls, ideja) – filozofijas virziens, kas pretēji materiālismam filozofijas jautājuma atrisināšanā” [ 2.,160.]. Ideālisma pamattēze ir atzinums par nemateriālā primaritāti, un šī tēze ideālismu tuvina reliģijai, kura atzīst, ka pasaule ir galīga laikā un telpā un ka to radījis Dievs.…