Visbeidzot Hipijam šķiet, ka viņš ir pietuvojies patiesībai, tāpēc viņš Sokratam saka: „Tu, liekas, gribi, lai tev nosaucu par skaisto to, kas nekad un nevienam nešķitīs neglīts.” Šis jau šķita salīdzinoši daudzsološs pieteikums tālākai domas virzībai, taču tad Hipijs nāk klajā ar savu beidzamo definējumu, kas nav nedz ko daudz labāks par iepriekšējajiem, proti, ka „vienmēr un visur skaistākais ikvienam cilvēkam ir tas, ka viņš ir bagāts un vesels, un bauda cieņu visā Grieķijā, un viņu, kad, pats jau būdams krietni gados, saviem vecākiem, tiem nomirstot, sarīkojis skaistas bēres, skaisti un grezni apbedī viņa bērni”. Galu galā varam secināt to, ka Hipijs bija pārāk aprobežots savos spriedumos, lai pietuvotos skaistuma būtībai. Viņam trūkst spējas spriest abstrakti vai iedziļināties jautājuma būtības dziļākā izpētē. Viņš skaistumu saskata tikai personīgā labklajībā. Katram cilvēkam, protams, ir sava izpratne par skaisto, grūti būtu nonākt pie vienas kpīgas definīcijas, taču Hipijam šajā gadījumā tā šķiet ļoti aprobežota, turpretī Sokrats sevi kartējo reizi apliecina kā izcils domātājs. Arī man pašai būtu grūti dotajā momentā sniegt viennozīmīgu skaistā definīciju, un es to nekādā ziņā arī nevarētu paveikt viena, man var būt tikai savs subjektīvs viedoklis par skaisto, taču filosofijai jau nepieder autortiesības uz patiesību, tā ir tikai patiesības meklējumu ceļš, tāpēc attieksmei katrā ziņā nevajadzētu palikt tik kategoriski nelokāmai kā tas atspoguļojas Hipija personā, kas šajā gadījumā jau robežojas ar sarunu partnera aprobežotību. Dialogā neizpaliek arī komiskas un humora pilnas ainas kaut vai tādēļ vien, ka neiztrūkstoša sastāvdaļa aizvien ir Sokratam savdabīgā ironija, kad viņš sevi nostāda muļķa lomā, slavēdams visus pretinieka domu gājienus, lai cik absurdi un smieklīgi tie iespējams reizēm arī neskanētu. …