Platona valsts modelis un Aristoteļa izpratne par valsts pārvaldi, pilsoniskumu un politikas mērķiem. Kas ir taisnīgums?

Kādi principi ir pamatā Platona ideālas valsts modelim? Kā Platons to pamato?

Platons uzskatīja, ka pamatā ideālai valstij ir gudrība, savaldība, taisnīgums un vīrišķība. Valstij jābalstās uz „gudriem” lēmumiem, kas tiek pieņemti uz zināšanu pamata. „ Tātad valsts ir gudra, ja dibināta saskaņā ar dabas prasībām un ja gudra ir vismazākā tās daļa- valsts vadītāji un amatpersonas”1, tā Platons iedomājas gudru valsti. Par vīrišķīgu valsti Platons uzskata: „Tā, kas sagādā pārliecību par briesmām no kurām jābaidās un no kurām nav jābaidās”2, respektīvi, vīrišķība, kas izpaužas valstī ir aizsargāšanās veids. Savaldība „ir baudu un iekāru savaldīšana”, tā valstij ir nepieciešama, lai varētu iegrožot nekrietnas dabas cilvēkus. Arī starp valsts vadītāju un pilsoņiem ir jāpastāv savaldībai. Savaldība valstī pastāv, pēc Platona domām un viņš to definē: „ja labākā daļa valda pār nelāgo, tad valsts jāsauc par saprātīgu.”3 Saprātīgai valstij, savukārt, piemīt savaldība un tā to padara ļoti saprātīgu. Par taisnīgumu Platons saka tā: „(...) ir taisnīgi, ja katrs nodarbojas ar savu darbu. Pats lielākais pilsoņa noziegums ir iejaukšanās kādas citas kārtas darbā. Tā ir netaisnība, taisnīguma pretstats,”4,respektīvi, valsts ir taisnīga, ja katra no kārtām dara savu darbu.…