Platona "Valsts" 10.grāmatas analīze

Tālāk Pareģis teica (185lpp) Kas izvēlas pirmais, lai ir uzmanīgs, kas beidzamais, lai nezaudē drosmi. Par spīti tam, ka dvēseles tika brīdinātas jau pirmais kas izvēlējās savu likteni – izvēlējās varenākā tirāna dzīvi, bet savā alkatībā nepamanīja, ka viņam lemts apēst savus bērnus, lēnām visu izlasīdams saka sist sev pa krūtīm un gausties. Šī piemēra morāle ir tāda, ka cilvēkiem vajag biežāk ieklausīties tajā ko saka apkārtējie un pieņemot savus lēmumus būt uzmanīgiem rūpīgi visu izvērtējot, bet ja gadās gaidīt – nenobīties no nezināmā un gaidīšanas.
Pieredzei izdarot izvēli ir svarīga loma, tā var pasargāt no iekulšanās nepatikšanās. Šajā dzīvju dalīšanā labais un ļaunais savstarpēji mijās, jo vairākums no tiem, kas nāca no debesīm, iekrita, jo nebija rūdīti grūtībās, turpretim daudzi no tiem, kas nāca no zemes, tā kā bija daudz cietuši un redzējuši nesteidzās ar izvēli. Daudzi mirušie sev izvēlējās dzīvnieku dzīves, jo esot cilvēka ādā bija daudz cietuši un ienīda cilvēku.
Pēc tam kad visi ar mēru vai bez tā biju padzērušies no Amelētas (aizmirstības) upes, aizmiguši tika izkaisīti pa pasauli.
Platons savu grāmatu beidz ar vārdiem (187lpp) Dvēsele ir nemirstīga, tā var pārvarēt visu ļaunu un uzņemt sevī visu labu, tad mums vienmēr būs vaļā ceļš uz augšu un mēs vienmēr būsim pietiekami saprātīgi, lai ievērotu taisnīgumu un pievērstos gudrībai, tad būsim draugi paši sev un dieviem. To var saprast, kā universālo, ideālo dzīves modeli, jo esot labam – būs vāļā ceļš uz debesīm un tad dzīve uz zemes būs daudz patīkamāka.

…