Sengrieķu filozofu Platona (427-347 p. m. ē.) un Aristoteļa (384-322 p. m. ē.) idejas ir veiksmīgi papildinājušas ar alternatīvām vērtībām uzskatu plurālismu. Gan Platona, gan Aristoteļa darbos ir iztirzāti jautājumi par ētiskām – morālām un politiskām vērtībām. Abu zinātnieku uzskati daudzos jautājumos sakrīt, kas izskaidrojams ar ideju pēctecību: Aristotelis ir Platona skolnieks. Tomēr pastāv aspekti, kuros viņu domas atšķiras. Par to liecina Aristoteļa slavenie vārdi: “ Platons man ir draugs, bet patiesība - dārgāka.”
Runājot par politiskiem uzskatiem, jāatzīst, abi filozofi ir vienisprātis par valsts izcelsmi jeb evolūciju. Pēc Platona domām, valsts veidojas, kad cilvēki organizējas sabiedrībā dēļ savstarpējām vajadzībām pēc preču apmaiņas un pakalpojumiem. Šo ideju no Platona aizguvis Aristotelis, taču Platona valsts ir kā līdzeklis, bet Aristoteļa valsts ir organiska – kā obligāts veidojums, priekšnoteikums saprātīgu indivīdu pastāvēšanai, jo cilvēks Aristotelim pēc dabas ir “politiska būtne” (“Zoo politicon”). Aristotelis valsts veidošanā (pretēji Platonam) noliedz mītu nozīmi (Нерсесянц; 94). Platona sabiedrības principi ir pakalpojumu apmaiņa, cilvēka kapacitātes attīstība ar mērķi apmierināt personīgās vajadzības un sasniegt augstākā tipa sociālo dzīvi. Šādas dzīves sasniegšanai Platons piedāvā ideju par funkciju specializāciju - darba dalīšanu un šķiru jeb sabiedrības slāņu veidošanos. Darba dalīšanas nepieciešamību var argumentēt ar to, ka, piemēram, fermeris saražo vairāk ēdiena nekā spēj patērēt, kurpnieks – vairāk kurpju nekā spēj novalkāt, bet sadarbojoties tie abi būs paēduši un apģērbti (Platons, “Valsts”; 15). Funkciju specializācija, kas ir sabiedrības sakne, balstās uz diviem faktoriem – dabisko piemērotību un treniņu, apmācību. Pirmais ir iedzimts, bet otrais saistīts ar izglītību, pieredzes gūšanu (Sabine; .53). Valsts iedzīvotāju fiziskajām vajadzībām jābūt apmierinātām un valstij jābūt aizsargātai un pārvaldītai. Tāpēc specializācija prasa, lai svarīgākos pakalpojumus nodalītu. Līdz ar to Platons identificē sabiedrību kā trīs šķiru, elementu kopumu: pirmais elements - strādnieki, kas ražo, otrais – “sargi”, kas nenoteikti dalās kareivjos un valdītājos. Daudzu valdītāju vietā var būt arī viens, tas ir, filozofs-ķēniņš (Sabine; 63). Šādu šķiru dalījumu Platons pamato ar faktu, ka eksistē trīs cilvēku veidi: tie, kas pēc dabas der fiziskam darbam, bet ne valdīšanai, tie, kas der valdīšanai, bet zem citu kontroles un vadības, tie, kas der augstāku valsts pienākumu pildīšanai. Šīs trīs piemērotības psiholoģiskā plānā nozīmē trīs cilvēku dvēseles vitālās varas, daļas: jutekliskā, saprātīgā un gribas, kas atbilst atsevišķam tikumam. (Platons,“Valsts”; 98-101). Slāņi nav kastas, un piederība tiem nav mantota vai iedzimta. Platona ideāls ir sabiedrība, kurā katram dzimušam bērnam tiek sniegta izglītība attiecīgi viņa dabiskām uztveres, apgūšanas spējām; katram indivīdam ir iespēja nokļūt valsts augstākajā pozīcijā, katrs indivīds realizē savus sasniegumus (izglītību, pieredzi), aizpildot attiecīgo pozīciju. Platons pieņem, ka visi intelektuāļi, kas nav saistīti ar paražām un savtību, koncentrējas valsts pārvaldes struktūrās, taču nav pilnīgi pārliecināts par strādnieku, amatnieku aprobežotību, jo arī viņu zināšanas sniedzas tālāk par sava amata prasmēm. Strādnieku vienīgās politiskās tiesības ir pakļaušanās, un pozīcija, kurai viņi nozīmēti, nevar tikt mainīta pat ar tālāku izglītošanos (Sabine; 63). Pēc Platona domām valsts nav iespējama, ja vara neatrodas rokās tiem, kas zin, kādus uzdevumus pieprasa valsts un kādas iedzimtas īpašības un izglītība ir nepieciešami. Cilvēku sociālais svarīgums ir atkarīgs no viņu darba vērtības. Šī teorija neatbalsta izvēles brīvību (Sabine; 54, 60).
…
