Tātad, lai gan Aristotelis bija Platona skolnieks un viņam vajadzēja cienīt sava skolotāja darbu un zināšanas, viņš to nedarīja, pat noliedza vai apstrīdēja skolotāja teorijas, uzskatus. Bet tomēr, tas bija tāds laikmets, kad visas tās teorijas un idejas nebija pārliecinošas un pilnībā apstiprināmas. Labi, ka bija tāds Aristotelis, kas uzskatīja savādāk un deva iemeslu tam, lai nākamās paaudzes pārvērtētu tā laika informāciju un papildinātu to, lai galu galā varētu noteikt to pareizo viedokli.
Hedonisms- ētikas virziens, kas atzīst baudu par cilvēka darbības pamatmotīvu, galveno virzītājspēku, uzvedības kritēriju. Hedonisma pretstats ir askētisms. Hedonisma mācības dibinātājs ir Aristips. Vēsturiski hedonismam bija zināma progresīva nozīme, jo pretstatā reālisma mācībām tas centās dot morālei materiālistisku skaidrojumu, taču bija vienkāršots, balstījās uz bioloģisku vai psiholoģisku cilvēka izpratni. Hedonismam raksturīgs individuālisms, ētisks relatīvisms, pat nihilisms, un mūsu dienās tas veicina patērnieciskuma un visatļautības kulta attīstību. Balstoties uz hedonismu , tiek pamatotas cilvēka "tiesības" uz nekontrolējamu, neierobežotu baudu, respektīvi, uz amorālismu. Manuprāt, hedonisms un skola nav savienojami jēdzieni, jo hedonisms ir galējība. Es piekrītu Aristotelim, ka jāievēro vidusceļš, cilvēkam nevajag būt nedz skopam, nedz izšķērdīgam, bet ievērot vidusceļu – būt devīgam.
…