1918
Vācu virspavēlniecība uzsāka plašu uzbrukumu, cerot sakaut Lielbritānijas un Vācijas armijas vēl pirms amerikāņu iesaistīšanās kaujās. Kaut gan tika gūti īslaicīgi panākumi, daudzkārtējie vācu mēģinājumi vērst kara gaitu sev par labu beidzās nevaiksmīgi. Antantes valstu pusē iesaistījušies ASV spēki, kā arī tanku atbalsts sekmēja vācu sakāvi otrajā kaujā pie Marnas un Amjēnas.
Itālijas frontē oktobra beigās veiksmīgu uzbrukumu prêt Austroungārijas spēkiem realizēja itālieši. Austroungārijas armija atkāpās.
Saloniešu fronte septembrī guva izšķirošo uzvaru pār Vācijas, Austroungārijas un Bulgārijas spēkiem.
Lielbritānijas bruņotie spēki guva izšķirošo pārsvaru cīņas pret Turciju Mezopotāmijas un Sīrijas frontē.
Pavasarī bloķējošie kuģi pārdrošā uzbrukumā gandrīz aizvēra Zēbriges un Ostendes ostas, kur atradās vācu zemūdeņu bāzes.
Tāpēc britu kara flote ar pilnām tiesībām varēja apgalvot, ka uzvarējusi karā uz jūras, kaut arī bez išķirošas kaujas.
…