Pirmais pasaules karš. Neatkarīgas Latvijas valsts izveidošanās alternatīvas

Arī Latvija 1914.g. tika iekļauta lielvalstu izraisītā karā. Vācu ķeizars Vilhelms II nebija plānojis ilgi karot un īstenot savus Zibenskara plānus pret militāri un ekonimiski spēcīgākām valstīm – Krieviju, Franciju un Lielbritāniju. Pirmā pasaules kara laikā aktuāli bija preses izdevumi, kuros karojošo puses centās apvainot vienu otru bruņotā konflikta izraisīšanā kaut stingrā cenzūra saglabāja militāros noslēpumus, bet ar lielu interesi sekoja līdzi iekšpolitiskām nesaskaņām un galvenokārt tas attiecās uz Krievijas impērijas nomali Baltiju, kurā vēljoprojām noteicošo stāvokli un daudzas privilēgijas saglabāja Vācija. 1914.gada 1. augustā Vācija pieteica karu Krievijai un līdz ar to Baltijas vāciešu stāvoklis pasliktinājās, bet vairākas reizes viņi apliecināja uzticību Romanova dinastijai, kaut arī Krieviju par tēvzemi atzīt nedomāja. No šī kara starp Krieviju un Vāciju lielu ieguvumu guva latvieši, jo 1905. gada revolūcija pierādīja Baltijas vāciešu elites vēlmi atbrīvoties no Krievu pārvaldīšanas. Latviešiem bija ļoti maza ietekme un viņos Valsts domē ieklausijās retu retais. Pirmā pasaules kara laikā bija plānots intensificēt Baltijas un galvenokārt Kurzemes kolonizācijas ar krievu zemniekiem, bet lielkrievi šo procesu atlika uz vēlāku laiku un līdz ar to kara sākumā galvenā prioritāte palika latviešu un Baltijas vāciešu attiecības. Latvieši gribēja panākt līdztiesību ar vietējiem vāciešu slāņiem un novērst agrākās pretestības. Militāro resoru Krievijai, Baltijas guberņā galvenokārt interesēja mobilizāciju gaita un rezultāti. Jau otrajā kara dienā, 2.augustā Baltijas jūrā vācu ātrgaitas kreiseri apšaudīja Liepāju un izpostīja pieejas krastus ostai un jāmin, ka krievu Baltijas kara flotes loma bija pasīva, jo tās galvenais uzdevums bija novērst draudu Pēterburgai. Bet, lai vācu kuģi neiekļūtu Rīgas līci, mīnēja Irbes šaurumu.