Pilsoniskā sabiedrība un sabiedriskās organizācijas

Pilsoniskā sabiedrība ir viens no demokrātijas sekmīgas attīstības valstī. Pēc Roberta Putnama (Putnam) domām, demokrātija, kas spēj pilnvērtīgi darboties, nāk no aktīvo pilsoņu tīkliem. Tas nozīmē to, ka bez aktīvas pilsoniskās sabiedrības tiek zaudēts būtībā viens no svarīgākajiem demokrātijas elementiem. Savukārt būtiski ir atzīmējams, ka principā pilsonisko sabiedrību nevar radīt ar valdības likumu kā, piemēram, dažādas politiskās institūcijas, Ministru kabinetu, tā top un attīstās pakāpeniski pati no sevis, ja vien valstī jau ir izstrādājušies citi demokrātijas priekšnoteikumi, kas neliedz šādai sabiedrībai rasties. Valsts būtībā nekontrolē sabiedrību un tās indivīdus, bet ļauj viņiem pašiem, balstoties uz savām pilsoņu tiesībām, veidot dažādas asociācijas, realizēt ekonomiskās, politiskās, kā arī citas sabiedrības dzīvē svarīgas intereses. Šādā sabiedrībā tiek pausts vienlīdzības jēdziens, kad visi ir vienlīdzīgi likuma priekšā. Demokrātiska pilsoniskās sabiedrība gan atsevišķiem pilsoņiem, gan kolektīviem nodrošina pašrealizācijas iespējas: katrs sabiedrības loceklis var brīvi izvēlēties savas politiskās un ekonomiskās esamības formu; sabiedrībā pastāv uzskatu plurālisms; ikviens var piedalīties sabiedrības pārvaldīšanā un dalīt atbildību ar valsti par pieņemtajiem lēmumiem.1 Tomēr netiek izslēgta arī tāda iespēja, kas pilsoniskajā sabiedrībā var piedalīties arī nepilsoņi, piemēram, organizējot dažādas etniskās minoritāšu organizācijas.
Roberta Putnama grāmata „Making Democracy work” piedāvā savā ziņā lielisku pilsoniskās sabiedrības koncepciju. Galvenā grāmatas tēze ir par to, ka demokrātija, kas sekmīgi darbojas, ir vietējo aktīvās pilsoņu darbības rezultāts. Pēc Putnama domām, politiskā un administratīvā kvalitāte, produktivitāte un atsaucība tik pat kā ekonomiskā attīstība ir pilsoniskās savienības rezultāts.2 …