Pilsoniska sabiedrība – pilsoņu sabiedriskās pašorganizēšanās sistēma, kas rodas un funkcionē ārpus valsts varas institūtiem, kaut arī ne vienmēr no tiem neatkarīgi. 1 Pilsoniskā sabiedrība ir neatņemams elements demokrātijas apstākļos. Tā nevar rasties ar pavēli no augšas, tā top pārejas laikā – gan no tradicionālās uz mūsdienīgu sabiedrību, gan no totalitārā režīma pārejot uz demokrātiju. Pilsoniskās sabiedrības definējumi ir daudz: daži uzsver to, ka pilsoniskās sabiedrības pamatmērķis ir sadarboties ar valdību likuma ietvaros, dažos, savukārt ir uzsverts, ka pilsoniskā sabiedrība kontrolē, limitē valsti. Taču būtībā, valsts un pilsoniskā sabiedrība ir cieši saistītas, jo valsts nosaka pilsoniskās sabiedrības autonomijas robežas un pilsoniskā sabiedrība ierobežo valsti.
Jēdzieni “pilsonis” un “pilsoniskā sabiedrība” kļuva plaši lietojami pēc Lielās Franču revolūcijas līdz ar deju par sociālo vienlīdzību. Pilsoniskās sabiedrības veidošanos un attīstību ietekmē pilsoņu ekonomiskā patstāvība, valsts varas ekonomiskā un [politiskā monopola likvidācija. “Pilsoniskās sabiedrības veidošanās pirmais nosacījums ir valsts pilsoņu izpratne par šādas sabiedrības būtību, mērķiem un attīstības nosacījumiem” , uzsver savā rakstā I. Ostrovska. Pilsoniskā sabiedrības sfēra ir ļoti plašā – tā ietver sevī gan formālās, gan neforālās organizācijas, gan organizācijas, kas izglīto un informē. Pilsoniskai sabiedrībai ir jāizprot tie procesi, kas veidojas valstī, lai varētu sekmīgi tajos piedalīties, un savukārt valstij ir jābūt ieinteresētai veidot spēcīgu pilsonisko sabiedrību.
Pēc LR nodibināšanas 1918. gadā, Latvijā strauji sāka attīstīties pilsoniskā sabiedrība. Sāka savu darbību arodbiedrības, partijas, asociācijas, biedrības, fondi utt. Taču, kad Latvijā 1934. gadā tika iedibināts autoritārais režīms, liela daļa pilsoniskās sabiedrības organizāciju, kā arī parlamenta darbība tika apturēta. Visu likumdēvējvaras un izpildvaras institūciju darbību vajadzēja radīt no jauna.…
