Pilsonība, tās iegūšana, nepilsoņi un dubultpilsonība

1. Tiesa pilsonību definē kā “tiesisku saiti, kuras pamatā ir piesaistīšanās sociālais fakts, patiesa esamības, interešu un uzskatu kopība saistībā ar abpusēju tiesību un pienākumu pastāvēšanu”
2. Jebkuram cilvēkam jābūt kādas valsts pilsonim, jo nepilsonis ir tas pats, kas bezvalstnieks, tikai ar nedaudz plašākām tiesībām.
3. Eiropas Padome ir izveidojusi līgumu, kurā noteikts, ka līgumslēdzošajām valstīm jāparedz iespēja iegūt pilsonību ex lege šādām personām:
- bērniem, vienam no kuru vecākiem šo bērnu dzimšanas laikā ir šīs līgumslēdzējas valsts pilsonība un uz kuriem attiecas visi izņēmumi, kādi var būt paredzēti valsts iekšējās tiesībās attiecībā uz bērniem, kas dzimuši ārzemēs;
- tās teritorijā atrastajiem atradeņiem, kas pretējā gadījumā būtu bezvalstnieki;
4. Līgumslēdzēja valsts neparedz savās iekšējās tiesībās pilsonības zaudēšanu ex lege vai pēc līgumslēdzējas valsts iniciatīvas, izņemot šādus gadījumus:
- brīvprātīga citas valsts pilsonības iegūšana;
- līgumslēdzējas valsts pilsonības iegūšana viltus ceļā, sniedzot nepatiesu informāciju vai noklusējot jebkuru būtisku faktu, kas attiecas uz pretendentu;
- brīvprātīgs dienests ārvalsts bruņotajos spēkos;
- rīcība, kas nopietni kaitē līgumslēdzējas valsts vitālajām interesēm;
- nav patiesas saiknes starp līgumslēdzēju valsti un pilsoni, kurš pastāvīgi uzturas ārzemēs;
- ja ir noteikts, ka bērna nepilngadības gadījumā valsts iekšējo tiesību priekšnoteikumi, kas paredz līgumslēdzējas valsts pilsonības iegūšanu ex lege, vairs netiek ievēroti;
- bērna adoptēšana, ja bērns iegūst vai viņam pieder viena vai abu adoptējošo vecāku ārvalsts pilsonība.
…