Pierādīšanas temats ir viens no lielākiem un sarežģītiem kriminālprocesā, ka arī no seniem laikiem cilvēks tic tikai tam, kas ir pierādīts. Šīs cilvēku skeptiskās attieksmes dēļ tic tikai tam, kas ir pilnībā pierādīts, ar faktiem, tas ir, iekļauts arī kriminālprocesuālajā lietvedībā.
Prasība, lai viss tiktu pierādīts ir labi saprotama un obligāta. Pirmkārt, tā ir garantija, ka netiks notiesāta neviena nevainīga persona, tā ir viena no vispārīgiem tiesību principiem - nevainīguma prezumpcija. Otrkārt, notiesājot vainīgo personu, tiek noskaidrota viņas vainas pakāpe. Treškārt, vienīgi pamatojoties uz pierādījumiem tiek noskaidrota faktiskā patiesība sakarā ar notikušo noziedzīgo nodarījumu.
Krimināllietas ietvaros tiek veikta izmeklēšana un ideālā gadījumā, pamatojoties uz veiktajiem izmeklēšanas rezultātiem prokurors pierāda tiesā tiesājamās personas vainu, tiesnesis konstatē reālo patiesību – kā ir noticis noziedzīgs nodarījums, kura persona ir vainīga tā izdarīšanā, kādi ir atbildību pastiprinoši un atbildību mīkstinoši apstākļi, un tad tiesnesis paziņo savu spriedumu lietā. Šāds ir galvenais krimināllietvedības uzdevums.
Veicot pierādīšanu tiek veidots spriedumā likumīgais pamatojums, un veiktā pierādīšana liecina par objektīvi veiktu izmeklēšanu.
Pierādīšana un pierādījumu vākšana, pielietošana gan krimināllietās, gan civillietās, gan kriminālprocesā ir ļoti sarežģīts process, ļoti darbietilpīgs, jo ir jāanalizē katrs pierādījums, tas vēl ir jārealizē pierādīšanā, tāpēc arī izvēlējos šo tematu.…
