Epilepsija ir centrālās nervu sistēmas slimība, kam raksturīgas krampju un bezsamaņas lēkmes. Tās rodas sakarā ar galvas smadzeņu elektriskās aktivitātes straujām, īslaicīgām izmaiņām. Tautā to bieži sauc par “krītamo kaiti”.
Epilepsijas lēkmju pazīmes:
• cilvēks pēkšņi nokrīt,
• sāk raustīties krampjos,
• nereaģē uz uzrunu, jo atrodas bezsamaņā,
• ir pastiprināta siekalošanās, kas izpaužas kā putas vai burbuļi ap cietušā muti.
Ja epilepsijas cēlonis nav zināms, runā par epileptisko slimību jeb genuīno epilesiju, bet, ja epilepsija ir kādas citas slimības simptoms, — par simptomātisko. Genuīnā epilepsija parasti sākas bērnībā, bet simptomātiskā epilepsija var rasties arī vecākiem cilvēkiem. epilepsija klīn. izpausmes iedalāmas vairākās grupās: lēkmjveidīgi traucējumi (lielās lēkmes, mazās lēkmes, psih. ekvivalenti); epileptiskās psihozes; epileptiskas pārmaiņas personībā. Pirms lielās lēkmes vērojami t.s. priekšvēstneši (slikta pašsajūta, nomākts garastāvoklis, pastiprināta uzbudināmība, galvassāpes). Lēkme sākas ar auru, kuras izpausmes ir dažādas atkarībā no bojājuma perēkļa lokalizācijas smadzenēs. Aura slimniekam parasti ir vienveidīga, ilgst dažas sekundes. Aurai seko bezsamaņa, slimnieks krīt, rodas toniski un kloniski krampji. Šajā laikā slimnieks ir komatozā stāvoklī un notikušo vēlāk neatceras. Tonisko krampju laikā rokas un kājas ir nedaudz paceltas, izstieptas, žokļi atplesti. Šī fāze ilgst 5—30 s. Seko klonisko krampju fāze, kuras laikā mijas zibenīga muskuļu saraušanās un atslābšana. Šī fāze ilgst 1—1 1/4 min. Lēkmes laikā slimnieks bieži sakož mēli. Var notikt gribai nepakļauta urinēšana un defekācija. Dažos gadījumos lēkme beidzas pēc toniskās fāzes vai niecīgiem kloniskiem krampjiem (abortīvā lēkme). Krampjiem beidzoties, slimnieks vēl kādu laiku paliek bezsamaņā. Pēc lēkmes var iestāties dziļš miegs. Atsevišķas krampju lēkmes parasti dzīvību neapdraud.
