Tiesību doktrīnas.
Juridiskā doktrīna kā tiesību avots, tās loma Latvijas tiesiskajās tiesībās ir tiesību teorija, koncepcija, ideja vai pat to autoru viedoklis, kuri nodarbojas ar juridisko problēmu risināšanu. Pastāv tiesību doktrīnu klasifikācijas, kurās izmanto dažādus kritērijus.
Pēc tiesību nopamatojuma, tiesību doktrīnas iedala ideālistiskajās un reālistiskajās. Savukārt ideālistiskās doktrīnas izdala reliģisko un laicīgo ideālismu. Pie reālistiskajām tiesību doktrīnām pieskaita vēsturisko, socioloģiskā reālisma, valsts un juridiskā pozitīvisma, normatīvo koncepciju un marksisma tiesību teoriju.
No tiesību uzdevumu viedokļa tiesību doktrīnas iedala individuālistiskās (vai subjektīvās) un ētiskās (vai objektīvās) doktrīnās.
Ilgu laiku tiesību doktrīna bija kā viens no svarīgākajiem tiesību avotiem romāņu-ģermāņu tiesību saimē. Laika posmā no 13. līdz 19. gs. tieši universitātēs tika izstrādāti tiesību pamatprincipi.
Tikai relatīvi nesen līdz ar kodifikācijas ēras sākumu doktrīnas kā tiesību tiešas veidotājas loma tika nomainīta ar likumu. Nebūtu pareizi izdarīt vienkāršotu secinājumu, ka doktrīna vairs nav tiesību avots un, ka visas tiesības izriet tikai no publiskās varas. Šāds uzskats runā pretī visām romāņu-ģermāņu tiesību tradīcijām un diez vai būtu paturams. Arvien vairāk un vairāk tiek atzīta interpretācijas prioritātes patstāvība, neuzskatot to tikai kā paņēmienu atklāt likuma teksta vai likumdevēja gribas gramatisko vai loģisko jēgu. Doktrīna mūsdienās tāpat kā pagātnē ir joprojām ievērojams un dzīvības pilns spēks tiesību tālāk attīstībā. Tieši doktrīna izstrādā tiesību jēdzienus un vārdnīcas, kuras lieto gan likumdevēji, gan likumu piemērotāji. Ievērojama ir doktrīnas loma metožu noteikšanā, ar kurām tiek izzinātas tiesības un interpretēti likumi.
…
