Vajadzība pēc piederības
Vajadzība pēc piederības izpaužas mūsu tieksmē pēc citu cilvēku sabierības, vēlmē biedroties un draudzēties, sadarboties, palīdzēt citiem un veidot atsaucīgas un mīlošas attiecības. Lai gan cilvēku vajadzība pēc citiem cilvēkiem var būt atšķirīga, un arī dažādās kultūrās starppersonu attiecības tiek akcentētas atšķirīgi, tomēr ikviens cilvēks uzsāk dzīvi, pastāvot būtiskai vajadzībai pēc regulāras mijiedarbības ar citiem cilvēkiem, pēc līdzcilvēku atsaucības.
Vajadzība pēc sociālās atzinības
Vairums cilvēku izjūt vajadzību ne tikai pēc piederības; mums nepieciešams, lai citi cilvēki atzinīgi vērtē mūsu veikumu. Vajadzības pēc sociālas atzinības atspoguļojas daudzās situācijās, kurās rīkojamies, lai iegūtu apkārtējo cilvēku atzinību vai izvairītos no nosodījuma. Indivīda sabiedriskums (vēlēšanās iesaistīties mijiedarbībā ar apkārtējiem cilvēkiem un tiekties pēc viņu uzmanības vai atzinības) veidojās jau no agrīnas bērnības mijiedarbības.
Vajadzība pēc panākumiem
Tā ir tieksme dzīvē gūt konkrētus sasniegumus, un tā atspoguļo Rietumu kultūras vērtības. Lai gan vajadzība pēc panākumiem ir relatīvi stabils lielums, tomēr šīs vajadzības līmeni iespējams izmainīt ar atgriezeniskās saites palīdzību jeb norādījumiem, kuri var apdraudēt cilvēka ieskatu par sevi.
Dzimums un panākumu motivācija
Panākumu motivācijas pētījumi sākās 20.gadsimta piecdesmitajos gados, kad dzimuma segregācija darbavietās bija daudz vairāk iztekta nekā mūsdienās un kad sievietes biežāk tika atstumtas no darba profesijās, kurās dominēja vīrieši. Agrīnie pētījumi par panākumu motivāciju liecināja, ka sievietes neitrālā situācijā panākumu testā gūst mazāku punktu skaitu nekā vīrieši.
Veicot pārskatu par panākumu motivāciju, noskaidrojies, ka panākumu motivācija gan vīriešiem, gan sievietēm rodas vienādā mērā un ka vīriešiem un sievietēm ir vienādā mērā izteikts gan panākumu motivācijas vidējais līmenis, gan arī izturēšanās, kas saistās ar panākumu gūšanu.
Iekšējā un ārējā motivācija
Cilvēki reizēm kaut ko dara tādēļ, ka tas var sagādāt konkrētu atalgojumu, uzslavu vai atzinību, un šo mērķu sasniegšanai nepieciešama noteikta rīcība.
Reizēm tomēr mēs darām lietas, par kuām nesaņemam nekādu taustāmu labumu, piemēram, risinām krustvārdu mīklas, lasām šausmu romānus vai mācāmies no galvas sporta statistiku. Galvenais ir tas, ka pati rīcība sagātā prieku, lai gan neviens mūs par to neatalgo. Šai kategorijai pieder pašrealizācijā gūtais apmierinājums. Sasniegti mērķi mūs motivē nevis konkrēti un taustāmi labumi., bet personīgais apmierinājums,ko sagādā pati darbība. Šāda izturēšanās atspoguļo iekšējo motivāciju.
…
