Bērns cenšas atrādīt pieaugušajiem daļu patstāvības, uz ko pats ir spējīgs – ēst, ģērbties, iet, kur grib, utt. Tas novērojams arī bērna daiļradē, kad sākumā bērns labprāt švīkā papīru, bet vēlāk viņam rodas īpašs prieks un sajūsma par spēju novilkt svītriņu. Tā kā pirmie dzīves gadi ir noteicošie personības attīstībā, veids, kā bērns iemācās izpaust dažādas emocijas, var būt dominējošais visu mūžu. Tas ietekmē cilvēka emocionālo tonalitāti nākotnē, kas noteiks, vai cilvēks:
būs laimīgs vai nelaimīgs, nomākts vai priecīgs;
mācēs izturēt un tikt galā ar grūtu uzdevumu vai ieslīgs depresīvā stāvoklī;
spēs izpaust savas emocijas, sagādājot sev un citiem prieku;
būs cilvēks ar stingru „akmens” seju, kurš emocijas uzkrās jeb bloķēs.
Agrīnā vecumā var novērot abas pieaugušo komunikācijas galējības:
1)vai nu autoritatīvu ietekmi;
2)vai arī absolūtu padošanos bērna vēlmēm.
Jau šajā vecumā var noteikt, vai bērns izveidosies par tādu pieaugušo, kas ir cīnītājs cīņas dēļ, vai par cilvēku ar salauztu gribu, vai par tādu, kam nav spēju izlemt to, kas viņam vajadzīgs. Arī komunikācija šajā personības individualitātes veidošanās laikā atstāj būtisku ietekmi uz bērna uzticēšanās prasmēm.
Ar jēdzienu - personība visbiežāk mēdz saprast vienkārši atsevišķu cilvēku. Bet bez personības jēdziena pastāv arī vēl citi radniecīgi jēdzieni, piemēram, cilvēks, indivīds, individualitāte. Ikdienas valodā šos jēdzienus bieži lieto vienādā nozīmē, taču zinātnē tie apzīmē dažādas lietas.
Ar vārdu “indivīds” apzīmē cilvēku vienkārši kā kaut kāda veseluma (bioloģiskas ģints vai sociālas grupas) atsevišķu pārstāvi. Turpretī daudznozīmīgais termins “individualitāte” apzīmē to īpašo, specifisko, kas konkrēto cilvēku atšķir no visiem citiem, ietverot kā dabiskās, tā sociālās, kā ķermeniskās, tā psihiskās, kā mantotās, tā iegūtās, ontoģenēzes procesā izveidojušās īpašības. …
