1. ”Viena no audzināšanas lielākajām problēmām ir, kā savienot pakļaušanos disciplīnai ar skolēna prasmi izmantot savu brīvību. Disciplīna ir nepieciešama! Kā es varu attīstīt viņu brīvību, pakļaudams disciplīnai? – Man jāradina mani audzēkņi paciest šo brīvības ierobežošanu un vienlaikus viņi jāievada prasmē izmantot savu brīvību. Tas, kurš nav guvis šādu audzināšanu, ar savu brīvību rīkoties neprot.” [I.Kants. Vēstule “Par audzināšanu”, 1778.g.]
Jo cilvēks sevi vairāk disciplinē, jo viņam rodas lielāka brīvība. Ar disciplīnu jāsaprot- audzināt bērnus atšķirt labā un ļaunā vērtības, tad pats mazais cilvēks sāk sevi kontrolēt, un ir paškritisks pret sevi. Disciplīnas jautājums ir arī mīlestībā – vai es mīlu savus audzināmos? Brīvības ierobežošana iespaidojama no ārējiem apstākļiem, kamēr tā pārtop par iekšēju vajadzību, līdz nāk saprašana par gara brīvību. Iegūstot iekšējo brīvību, cilvēkbērns pats mācēs izmantot savu brīvību un disciplinētība būs viņam ierasta lieta. Audzināšanai jābūt vērstai uz audzināmā iekšējo dabu, viņa raksturu, viņa gara vērtībām, nevis ar ārējo apstākļu ietekmēšanu mēģināt viņu disciplinēt. Tad jau nevar būt runa ne par kādu brīvību.…