Pērkons

Pērkons latviešu mitoloģijā – viens no augstākajiem dieviem. Latviešu Pērkonam atbilst leišu Perkūnas, prūšu Percunis, slāvu Perun, skandināviešu Fjorgyn, grieķu Zevs. Pērkons saukts arī par Pērkontēvu, Veco tēvu, Dieviņu. Viņam blakus ir Pērkona māte, Pērkona meitas, Pērkona dēli (5, 6 vai 9) un vedeklas. Ņemot vērā dēlu skaitu, runā arī par 4 Pērkoniem un Pērkonīšiem, pieciem brāļiem. Kā Pērkonam, tā viņa ģimenei piedēvēta dažādu negaisa vai lietus parādību radīšana. Gan Pērkons, gan viņa ģimenei piedēvēta negaisa un lietus radīšana. Pērkona antropomorfais tēls arī zīmēts negaisa krāsās. Pērkonam „melni zirgi” vai „svina ķēve”, t.i., mākoņi. Pasakās atrodam arī „baltus zirgus”, ar kuriem Pērkons brauc vai jāj. Pērkona ieroči ir zibens, deviņi zibeņi, zobens, pātaga, dzelzu rīkste, bulta vai lode, milna vai ugunīga milna. Pērkona dusmas un varenais spēks attēloti gan teikās, gan tautasdziesmās. …