Pedagoģiski psiholoģisko vērojumu prakse pirmsskolā

3.2. Par praksi kopumā

Sadarbība ar bērniem sanāca un pat ļoti laba, manuprāt. Man jau kopš bērnības ir dots talants aizraut bērnus dažādās nodarbēs. Manuprāt, visur (visās darbībās) centos darīt un izdomāt kā būtu pedagoģiski pareizāk arī risinot problēmsituācijas, tikai vienā reizē kad risināju situāciju, kas aprakstīta atskaitē uzskatu, ka kļūdījos un nākamajā reizē jau piedomāju pie tā ko saku un daru, lai tas būtu pēc iespējas pedagoģiskāk. Taču vislabāk par to var spriest tikai speciālisti (kolēģi) no malas.
Ar kolēģiem saprasties nebija nekādu problēmu, mācījāmies viena no otras. Viena otru palabojām, ja uzskatījām, ka tā rīkoties nebūtu pedagoģiski pareizi. Un nākamreiz rīkojoties ņēmām aizrādījumus vērā.
Ar vecākiem tikai tik daudz parunājos kā pastāstīju kā bērnam gājis pa dienu ko darījis un kā uzvedies.
Uzskatu, ka mani nevajadzēja bukņīt un stumdīt un teikt, ka tagad jādara tas un tad tas. Ja redzēju, ka jāpalīdz, tad arī palīdzēju, ja redzēju, ka jāiejaucas kādā bērna ķīviņā, tad iejaucos un ar bērniem mierīgā gaisotnē arī aprunājos. Ja zināju, ka audzinātāja aizkavēsies tad rīta apli novadīju pati.
Un šo darbu nobeigšu ar tiem pašiem vārdiem ar kuriem nobeidzu ievadu - novēlētu lai katra audzinātāja varētu strādāt tādā vietā kā šī!

…