Pedagoģijas vēsture

1. Audzināšana pirmatnējā sabiedrībā bija ļoti vienkārša, nav apzinātu audzināšanas mērķu. Pieaugušie instinktīvi radināja bērnus sekot ierastajam dzīves veidam , apgūt vecāko cilvēku prasmi sagādāt sev pārtiku, rīkoties ar darba rīkiem un ieročiem. Audzināšana bija pielāgošana dzīves videi. Ar laiku sāka veidoties pagātne un tās vērtību apzināšanās un audzināšanas motīvi kļuva plašāki. Cilvēki pamazām sāka pilnveidoties. Mērķis-izdzīvošana!
2. Audzināšanas īpašības Senajā Ķīnā. Audzināšanas mērķis bija un ir paklausība, jo skolotājam bija jāpaklausa gluži kā tēvam. Ģimene bija sabiedrības pamats, tajā valda patriarhāts. Īpaša uzmanība tika pievērsta nedaudzu skolotāju sagatavošanai, kas tad arī rūpētos par kārtības nemainīgumu visās dzīves jomās. Senajā Ķīnā valdīja „izglītoto ” aristokrātija.
Senās Ķīnas sabiedrībā pastāvēja pieci labi tikumi-žēlsirdība, taisnīgums, kārtība, piesardzība, un uzticība.
Seno Ķīniešu audzināšanas mērķis – individualitātes apspiešana, pastāvošās sabiedrības kārtības pastiprināšana un nemainīgums viņu izglītības uzdevums bija „atkārtot” bijušo. Kopumā audzināšana Senajā Ķīnā bija bijušā atkārtošana.
Skolu uzdevums bija iemācīt valodu, reliģisko literatūru un attīstīt spējas rakstīt domrakstus.…