19.gadsimts
G. V. F. Hēgelis
Cilvēka gribas patiesā brīvība izpaužas savu mērķu pakļaušanā sabiedrības mērķiem. Audzināšanai jāstiprina cilvēka pašapziņa, mazāk jācenšas viņu ierobežot.
Svarīgākais pedagoģijas uzdevums- audzināt domājošu cilvēku ar tikumisku uzvedību. Valstij jārūpējas par audzināšanu elementārajās skolās. Skolai jāsagatavo skolēns dzīvei sabiedrībā, jāattīsta viņa dotības, jāiemāca dzīvot saskaņā ar valsts likumiem, ar savas tautas tikumiem. Pretēji Ž. Ruso Hēgelis lielāku lomu audzināšanā piešķir nevis dabatbalstības, bet kultūratbilstības principam.
J. H. Pestalocijs
Cilvēkā ir jāattīsta visas viņa iedzimtās spējas. Viņš uzskatīja, ka cilvēka spējas pašattīstās. Audzināšanai jāpalīdz šai tieksmei īstenoties. Audzināšanas galvenais princips- saskaņa ar dabu- jāievēro šādi:
1)nedrīkst apspiest bērna dabisko attīstību (Pestalocija laika skolu prakse)
2)jānovērš attīstību kavējoši šķēršļi.
Pestalocijs atšķirībā no Ruso, neidealizē bērna dabu: “.. ja dabas pūliņi cilvēka spēku attīstīšanā netiek pienācīgi veicināti, tie cilvēkus no jutekliski dzīvnieciskām īpašībām atbrīvo lēni..”. Audzināšanai jābūt mērķtiecīgai.
Vispārējais izglītības līmenis valstī bija zems. Augstākās un vidējās izglītības līmenis bija samērā labs, bet nemantīgo slāņu draudzes skolas nožēlojamas. Pestalocijs šo stāvokli tēlaini salīdzina ar lielu namu: augšējais stāvs mākslinieciski un priekšzīmīgi celts, bet tur dzīvo nedaudz cilvēku. Vidējā stāvā dzīvo nedaudz vairāk cilvēku, bet viņiem trūkst trepju uz augstāko stāvu. Kad daži tomēr mēģina uzrāpties augšējā stāvā, tad tā iedzīvotāji viņiem sit pa pirkstiem, gadās arī, ka izstiepto roku vai kāju lauž. Zemākajā stāvā dzīvo neskaitāms pulks cilvēku, kam gluži vienādas tiesības ar augšējā stāva iemītniekiem uz saules gaismu un tīru gaisu, bet viņiem nav iespējas izkļūt no briesmīgās tumsas.
…
