Pedagoģijas vēsture

40. Attīstošā mācību procesa idejas dažādu autoru koncepcijās.
Pārlasot 20. gadsimta sākuma pedagogu ieteikumus kā organizēt bērnu apmācību var secināt, ka galvenais mērķis arī gadsimta sākumā bija izaudzināt izglītotus un zinātkārus audzēkņus, kuriem mācības sagādātu prieku un rosinātu tos uz tālāku mācību turpināšanu. Pārsvarā visiem pedagogiem mērķis ir panākt audzēkņu ieinteresētību mācībām. Tikai tā panākšanai katrs iesaka lietot atšķirīgas metodes uzsvaru liekot uz vienu vai otru audzināšanas niansi.
• Piemēram, Adolfs Frīdrihs Dīstervēgs apskatot stingru audzināšanas metodi cenšas norādīt kļūdas tajā, iesakot savu variantu. Viņš galveno uzsvaru liek uz uzskolotāju kā uz autoritāti, kura iespaidā un prasmē skolēniem rodas sakārtota un kārtīga attieksme uz mācībām.
• Savukārt Konstantīns Ušinskis savu pētījumu rezultātā nonācis pie secinājuma, ka galvenais ir pasniedzamās mācību vielas kvalitāte šī mērķa sasniegšanai. Viņš izveidoja savu mācību programmu jaunāko klašu skolēniem un arī pamatoja tās priekšrocības.
• Pedagoga Vasilija Vehterova pētījumi bija vairāk zinātniski pamatoti. Viņš uzsvaru lika uz to, ka bērnus apmācot ir pēc iespējas vairāk jāizmanto viņu maņu iespējas un cilvēku psiholoģiskās īpatnības. Viņš ieteica pedagoģijā izmantot zinātnes sasniegumus cilvēku pētījumos.
• Pjotrs Kapterevs apgalvoja, ka mācības bez prāta attīstības vingrinājumiem nedos nekādus rezultātus. Cilvēkam līdz ar zināšanām ir jāattīsta arī spējas, ko viņš apzīmēja ar jēdzienu formālā attīstība.
• Georgs Keršenšteiners uzsvaru liek uz skolotāju kā audzinātāju vienā personā. Viņš ar piemēriem norāda cik daudzi audzinātāji vēlākajā savā darbībā ir kļuvuši par teicamiem skolotājiem. Par galveno priekšnoteikumu skolēnu prasmīgai mācību apguvei Keršenšteiners izceļ paša skolotāja prasmi un profesionalitāti. Lai kļūtu par ideālu skolotāju ir jābūt apveltītam ar dažādām praktiskām, profesionālajām un psiholoģiskām spējām.
…