Pētījumi liecina, ka bērni, kuru uzvedību un rīcību varētu raksturot kā visētiskāko, nāk no ģimenēm ar spēcīgām vērtībām, vairāk diskusijām, un – pārsteigums! – mazāk noteikumiem! Tas ir tāpēc, ka bērni, iemācoties vienkārši sekot daudziem noteikumiem, pie tiem pierod, un klausa nedomājot. Toties, ja vecāki vada bērnu uzvedību, mācot vērtības, bērns pierod vērtēt situācijas un rīkoties atbilstoši saviem principiem. Tātad vērtīgākais, ko varam dot bērniem, nav noteikumi. Daudz svarīgāk ir modelēt bērnu rīcību, apspriežot pamatvērtības un principus. Patiesībā, manuprāt, bērniem, patiešām nepieciešams ir tikai viens noteikums, kas reizē ir arī Zelta likums: Izturies pret citiem un arī pats pret sevi ar laipnību un cieņu.
Savukārt nepareiza audzināšana ģimenē var deformēt bērna raksturu un pat izraisīt patoloģiskas pārmaiņas. Ģimenē ir prasmīgi jāizmanto audzināšanas metodes, ko sniedz bērna dzīves un darbības mērķtiecīga organizēšana. Bērnu audzināšana ir nemitīgs pārmaiņu process un tikai caur šiem priekiem un bēdām mēs izaugam kopā ar saviem bērniem. Esot līdzās, ar savu piemēru mācot, mēs veidojam savu bērnu dzīves pieredzi un nemanot nododam tālāk pieredzē balstīto patiesību. Reizēm tieši pārvarot dzīves grūtības mēs sniedzam visnozīmīgāko mācību stundu saviem bērniem.
PEDAGOĢIJAS PAMATNOZARE – SPECIĀLĀ PEDAGOĢIJA
Speciālā pedagoģija ir pedagoģijas nozare, kas pētī bērnus ar garīgiem vai fiziskiem attīstības traucējumiem, viņu vispārīgo attīstību un izstrādā audzināšanas un mācību darba metodes un ieteikumus. Speciālā pedagoģija agrākajā terminoloģijā saucās defektoloģija. Mūsdienās vārda defekta vietā lieto vārdu „traucējums”. Speciālo pedagoģiju dažreiz apzīmē arī citos terminos, piemēram: defektoloģija, korekcijas pedagoģija, rehabilitācijas pedagoģija, ārstnieciskā pedagoģija.
…
