Par šīm tēmām izvēlējos rakstīt jo, pēc manām domā, ģimene ir svarīgākais katra cilvēka dzīvē! Ģimene-tie nav tikai cilvēki, kuriem jārūpējas vienam par otru un jāpalīdz-tas ir vesels kopums, bez kura palīdzības bērniņam ir grūti doties tālāk dzīvē, jo katram no mums ir vajadzīgs atbalsts, padoms, mīlestība, nedaudz kritikas un, galvenais, mācība un zināšanu saņemšana! Bērnam nepietiek vien ar to, ka viņš tiek aizvests uz bērnudārzu pie saviem vienaudžiem, audzinātājām un auklītēm. Viņam ir vajadzīga arī ģimene, kas ne tikai aiziet pakaļ uz bērnudārzu, aizved mājās, pabaro un ieliek gulēt, bet arī kas pamāca, kas apvaicājas: ko šodien jaunu uzzināji?
Mūsdienās vecāki saviem bērniem velta ļoti maz laika. Mums nav jācenšas veidot bērnu tā, kā esam iztēlojušies, tomēr esam atbildīgi par veida atbalsta sniegšanu viņa individuālo spēju un domāšanu atraisīšanā.
Mūsu bērniem nav vajadzīgs, lai mēs tos pārtaisītu vai labotu, tomēr viņu augšana ir atkarīga no mūsu atbalsta. Mēs gādājam par auglīgu augsmi, lai viņu diženuma iedīgļi varētu dzīt asnus. Ābola sēkliņā ir visaptverošs plāns tās augšanai un attīstībai; tāpat arī katra bērna briestošajā saprātā, sirdī un ķermenī ir absolūts kopums viņa attīstībai. Nevajag domāt, ko iesākt, lai mūsu bērni būtu labi,- mums jāatzīst, ka viņi jau ir labi!
Nonākt stresa situācijā, pieaugušie bieži vien veltī laiku tām darbībām, kuras, viņuprāt, ir nepieciešamas un paveicamas. Sievietes parasti jūtas daudzo pienākumu pārņemtas, vīrieši galvenokārt koncentrējas tam, ko viņi var izdarīt. Ja tēvi nezina, ko var pasākt savu bērnu labā, viņi parasti nedara neko. Ja mātes nezina, kas bērniem īsti vajadzīgs, viņas nereti priekšplānā izvirza citus jautājumus.
Kad vecāki saprot, kas viņu bērniem patiešām vajadzīgs, viņi vairs tik ļoti necenšas pelnīt naudu materiālām vērtībām, bet gan mēģina izbrīvēt laiku ģimenei.
Vecie bērnu savaldīšanas paņēmieni ar iebiedēšanu, kritizēšanu un sodīšanu ir ne tikai zaudējuši savu varu- tie darbojas gluži pretēji. Bērni tagad ir jūtīgāki nekā iepriekšējās paaudzēs. Agrāk, fiziski sodot bērnus, viņos tika iedzītas bailes no varas un panākta pakļaušanās prasībām. Mūsdienās rezultāts ir pretējs- iespaidojot ar vardarbību, iegūstam vardarbību. Tā ir pastiprināta jūtīguma pazīme. Bērni mūsdienās spēj būt daudz radošāki un gudrāki nekā agrākajās paaudzēs, bet viņus arī vairāk ietekmē ārējie apstākļi.
Bērniem tagad ir lieliska iespēja iemācīt cienīt citus, taču ne jau ar iebiedēšanu, bet gan ar atdarināšanu. Bērni ir ieprogrammēti atdarināt vacākus. Viņu prāts allaž seko līdzi un fiksē visu, ko dara vecāki, viņi būtībā visu apgūst atdarinot un darbojoties kopā. Ja vecāki demonstrē cieņas pilnu uzvedību, arī bērni pamazām iemācās cienīt citus. Ja vecāki iemācās saglabāt mieru un mīlestību, tiekot galā ar bērnu dusmu uzliesmojumu, arī bērns pamazām iemācās palikt mierīgs un mīlošs spēcīgu emociju uzplūdu brīžos. Vecāki spēj saglabāt mieru, mīlestību un cieņu, ja viņi iemācās, kā rīkoties bērna nesavaldības brīžos. Ja vecāki sit bērnus, lai panāktu viņa pakļaušanos, bērns saprot, ka nesavaldības brīžos pareizākā rīcība ir spēka izmantošana.
Visi bērni piedzimst nevainīgi un labi. Šajā ziņā viņi visi ir no debesīm. Ikviens bērns jau ir unikāls un īpašs; viņi ierodas pasaulē ar savu sevišķo sūtību. Mūsu ,vecāku, svarīgākais uzdevums ir novērtēt, godāt un lolot bērna dabisko un neatkārtojamo augšanas procesu.
Bērni ir nevainojami tādi, kādi ir, un viņiem ir pašiem savi pārbaudījumi dzīvē. Bērniem ir vajadzīga ne tikai mūsu līdzjūtība un palīdzība, bet arī šie pārbaudījumi. Šķēršļi, kas viņiem jāpārvar, nepieciešami iespējami labākai attīstībai, un problēmas, ar kurām bērni saskaras, palīdz viņiem atrast nepieciešamo atbalstu un attīsta raksturu.
Katra bērna veselīgā augšanas procesā gadās pārbaudījumu periodi. Mācoties pieņemt ierobežojumus, ko uzliek vecāki un sabiedrība, bērni var apgūt tādas būtiskas dzīves mācības kā piedošana, māka gaidīt gandarījumu, piekrišana, sabiedrība, radošais gars, līdzjūtība, drosme
, neatlaidība, spēja labot savas kļūdas, pašapziņa, patstāvība un pašvaldība.
• Bērni nevar iemācīties piedot, ja nav neviena, kam piedot.
• Bērni nevar izkopt pateicību un iemācīties sagaidīt gandarījumu, ja viss viņiem tiek tad, kad vēlas.
• Bēni nevar iemācīties samierināties ar savām nepilnībām, ja visapkārt visi ir nevainojami.
• Bērni nevar iemācīties sadarboties, ja viss vienmēr norit pēc viņa prāta.
…
