Tikai ievērojot klusumu pēc nosauktajiem vārdiem, bijis iepējams panākt īpašo, šo cilvēku pieminēšanas sajūtu, taču, ātri vienkārši nolasot sarakstu, drīzāk klausītājā iezīmējas vienaldzības un garlaikotības sajūta. Tātad īsumā - šis citāts it kā ieliek pamatus arī turpmākajam izklāstam par šo klusuma nozīmi un tā iespējām iznest neredzamo domu un sajūtu līdz skatītājam.
5. If the holy makes a world in which a prayer is more real than a belch, in the rough theatre, it is the other way round. The belching then, is real and prayer would be considered comic. The Rough Theatre has apparently no style, no conventions, no limitations — in practice, it has all three. Just as in life the wearing of old clothes can start as defiance and turn into a posture, so roughness can become an end in itself. (86)
“Ja svētais teātris rada pasauli, kurā lūgšana ir īstāka par atraugu, tad raupjajā teātrī tas ir otrādi – tur īsta ir atrauga, bet lūgšana drīzāk var tikt uzskatīta par komisku. Raupjajam teātrim acīmredzami nav stila, vispārpieņemtu veidošanas paražu, limitāciju – bet praksē tam ir visas šīs rīs. Tāpat kā dzīvē – vecu drēbju valkāšana var sākties kā izaicinājums, bet pārvērsties konkrētā stājā, tāpat arī raupjums var kļūt par galējību pats sevī.”
Nodaļa par raupjo nodaļu man likās visnesaprotamākā un grūtāk uztveramā, tādēļ šis nodaļas sākumā sniegtais, it kā pat nepieklājīgais un brutālais paskaidrojums man sniedz vismaz kaut cik tveramu priekšstatu par to, kā īsti tiek uztverts raupjais teātris. …
