Ievads
Viens no ievērojamākajiem demokrātijas laikmeta politiķiem bija arī Saeimas priekšsēdētājs 1925.-1934. gadā – sociāldemokrāts Pauls Kalniņš (1872-1945). Tāpat kā Zemgals, viņš pārstāvēja latviešu inteliģences vecāko – Jaunās strāvas un 1905. gada – paaudzi; tāpat kā Zemgals, viņš ar savu darbu bija iekarojis solīdu un pārtikušu stāvokli sabiedrībā: viņš bija labs ārsts, kura sekmīgā prakse ļāva viņam jau Pirmā pasaules kara priekšvakarā uzbūvēt staltu māju Majoros, kur vēl nesen latviešu tik pat kā nebija. Savā partijā Kalniņš pārstāvēja mērenāko, labējāko spārnu, bija nemierā ar jau minēto tā dēvēto maskaviešu virzienu un vēlējās sociāldemokrātu arvien lielāku integrāciju Latvijas valsts politikā. Viņa nosvērtā darbība veicināja cieņas pieaugumu pret parlamentu.1
Biogrāfija
Dzimis 1872. gada 3. martā Vilcē — miris 1945. gada 26. augustā Lustenavā, Vācijā.2 1894. gadā pabeidza Liepājas ģimnāziju un iestājās Maskavas universitātē dabas zinātņu fakultātē, 1895. g. pārgājis studēt medicīnu. Rakstījis Dienas Lapā un 1897 iestājies Dienas Lapas redakcijā, arestēts un 5 mēnešus noturēts Jelgavas un Rīgas cietumos. 1989 beidzis Tērbatas universitāti, sāka Tukumā praktizēt, bet tai pašā gadā sakarā ar pirmo soc. dēm. prāvu izraidīts no Baltijas. 1899-1901 dzīvoja un praktizēja Žagarē, slepeni organizēdams turienes strādniekus. 1901 Kalniņam atļauj atgriezties Latvijā. 1901-1903 viņš dzīvoja Jelgavā un piedalījās Kurzemes latv. sociāldemokrātu grupas dibināšanā.…