1.Pirts. Tā bija vismīļākā ēka ‘’Straumēnos’’,un te to pielīdzināja baznīcai. Pirts atradās vecu vītolu paēnā, pie upītes, kas tecēja gar mājām, ievīdamās pļavu nepārredzamā plašumā. Te bija priekšiņa, nolemta drēbēm, bet aiz tās pa zemām durvīm varēja ieiet pašā pirtī, kur bija tumsība, un mazais lodziņš apspīdēja tikai nelielu laukumu. Atverot plati durvis, var redzēt lielo, no zemes akmeņiem sakrauto krāsni un melnas lāvas gar sienām, ķipjus un plato ozola koka baļļu.
Pirts kurināšana bija vectēva sestdienas darbs. Pirmie ieradās vīri ar slotām, dvieļiem un baltiem krekliem padusēs. Vēlāk nāca sievu un bērnu kārta.
Tad gars bija lēnāks, bet pēršanās ilgāka un bērni skaļi brēca,kad mātes tos ņēmās pērt. Pēc tam galdā parādījās rupjo kviešu karašas. Straumēnu ēkas bija celtas dažādās paaudzēs.
Saimnieka mājvieta, kur viņš vairāk pavadīja laiku,bija klēts. Tur saimnieks taisīja un žāvēja lietaskokus. Saimnieks no bērza, ozola un priedēm taisīja darbarīkus, muciņas,toveras, karotes. Klētī, kur vasaru vectēvs gulēja, glabājās medus. Klēts augšienē glabājās saimnieka darināts ozola zārks.
Logu baltie krāsotie slēģi un rāmji raudzījās no vienas puses uz ēkām, bet no otras un istabas galiem – uz laukiem.…