Patērētāju ienākumi un izdevumi. Pieprasījuma veidotājs tirgū ir patērētājs jeb mājsaimniecības, kas iegādājas preces un pakalpojumus. Funkcija, ko tie pilda, ir „patēriņš” – iegādāto mantu izmantošana. Mājsaimniecības ir tiesīgas rīkoties ar to ienākumu daļu, kas paliek pāri, ja ienākuma nodokli un citus maksājumus atskaita no kopējiem ienākumiem. To sauc par rīcībā esošo jeb tīro ienākumu. Lai gan tas kalpo patēriņam, to var uzkrāt Ar šo ienākuma veidu patērētājs noteiktā apjomā var iegādāties preču un pakalpojumu daudzumu, kas pastāv noteikts cenu līmenis. Tad tas ir reālais ienākums. Blakus ienākumiem pastāv arī izdevumi. 19. Gs. Tika atklāts tā saucamais Engela likums, kas pauda to ,ka, pieaugot iedzīvotāju ienākumiem, palielinās kopējie izdevumi, tomēr nevis primārām, bet gan sekundārām lietām, piemēram, rotaslietām. Lai organizētu ienākumus un izdevumus, var sastādīt budžetu ar iespēju uzkrāt naudu tāpat kā to dara valdība, ja tās ieņēmumi ir lielāki nekā izdevumi.12
Galējais derīgums un cenas. V. Bikse raksta, ka derīgums ir bauda jeb apmierinājums, ko cilvēki gūst no preču vai pakalpojumu patērēšanas, t. i., labsajūta, ko cilvēks gūst no iegādātā patērēšanas. Derīgumam, esot kā vērtējumam konkrētajai precei vai pakalpojumam, ir saistība ar cenu kā vienu no vērtēšanas kritērijiem.13
Kopējais derīgums un galējais derīgums. Patērējot preces un pakalpojumus, persona gūst apmierinājumu, - kas ir kopējais derīgums. Jo lielāks patēriņš, jo lielāka bauda jeb kopīgais derīgums, tātad, kopīgo derīgumu nosaka patēriņa līmenis. Galējais derīgums ir preces derīgums, kas apmierina vismazāk svarīgu cilvēka vajadzību, tāpēc tas izskaidro pircēja rīcību, cenu līmeņa regulēšanu, kas atkarīgs no pieprasījuma.14
…