.Patērētāju izvēle tirgū ir atkarīga no esošajām cenām un ierobežotajiem ienākumiem, kā arī galējā derīguma, pieprasījuma un cenas sakarības. Patērētājs ir mājsaimniecības, kas pērk tirgū preces un pakalpojumus savam patēriņam. Savukārt patēriņš ir iegādāto mantu izmantošana, lai apmierinātu savas vajadzības. Šajā nozīmē patērētājs ir pieprasījuma veidotājs tirgū. Lai patērētājs varētu iegādāties preces un pakalpojumus, ir nepieciešami naudas līdzekļi. Galvenie patērētāju ienākumi ir darba alga vai atalgojums (samaksa par darbaspēka pakalpojumiem), rente (samaksa par zemes vai cita īpašuma lietošanu), procentu maksājumi (samaksa par naudas aizņēmumu), peļņa (ienākums, ko saņem uzņēmēji no preču un pakalpojumu pārdošanas tad, ja tas pārsniedz ražošanas un pārdošanas izmaksas). Ienākumu avoti ir arī pensijas un pabalsti, kurus sauc par transfermaksājumiem. Tie ir galvenokārt valsts maksājumi, ko saņem personas, kas nestrādā, vai arī atsevišķos gadījumos šie maksājumi saistīti ar ražošanas darbību pagātnē. Visu šo iepriekšminēto ienākumu iedalījumu ekonomikā sauc par ienākumu funkcionālo sadali. Tā ir uzņēmumu un indivīdu saņemto ienākumu sadale atsevišķās kategorijās, kas atkarīgas no resursiem, kuri nodrošina ražošanas procesu. Mājsaimniecības nav tiesīgas tirgū brīvi rīkoties ar visiem ienākumiem. Tās var izlietot tikai to ienākumu daļu, kas paliek pāri, ja no kopējiem ienākumiem atskaita ienākumu nodokli un citus maksājumus. Tas ir rīcībā esošais jeb tīrais ienākums. Taču jautājumā par personiskā patēriņa iespējām jāievēro iedzīvotāju reālais ienākums. Tas ir preču un pakalpojumu daudzums, kuru, pastāvot noteiktam cenu līmenim, patērētājs var iegādāties par rīcībā esošo jeb tīro ienākumu. …
