Pirms uzsākt līķa sekciju, noteikti ir jāiepazīstas ar mirušā slimības vēsturi. Jāpievērš uzmanība ne tikai tās saturam, bet arī tās cītīgam vai ne tik cītīgam pierakstam, noritējušām ārsta konsultācijām, laboratoriskajām analīzēm, ārsta norādījumiem, to izpildei, apmeklējuma biežumam utt. Pēc tam jāizpēta klīniskā epikrīze, kā arī beigu diagnoze. Pie pēdējā jābūt minētai pamata saslimšanai, komplikācijām un blakus slimībām. Katrai no slimībām jābūt pierakstītam diagnozes uzstādīšanas datumam!!!
Pastāv divi līķa sekcijas veidi: Abrikosova paņēmiens, ko tagad nepielieto, bet agtrāk tas skaitījās labākais sekcijas veids tieši iesācējiem, kad orgānus izņēma pa sistēmām. Galvenais līķa secēšanas veids ir pēc autora nosauktais- Šora paņēmiens. Pēc Šora metodes veicot līķa sekciju, izdodas saglabāt anatomisko saikni starp orgāniem, jo tiek izņemts viss orgānkomplekss.
Pirmām kārtām, apskatot mirušo cilvēku, uzmanību pievērš galvenajām iestājušās nāves pazīmēm- ķermeņa temperatūras krišanās, radzenes saduļķošanās, acu zīlīšu reakciju uz gaismu nekonstatē, līķa plankumu skaits uz ķermeņa, līķa stīvuma izteiktība un izplatība pa ķermeni. Īpaša uzmanība jāpievērš tieši zīlīšu reakcijai uz gaismu un radzenes stāvoklim, ja sekcija notiek jau ātri pēc nāves iestāšanās.
Konstatējot līķa stīvumu, jāpievērš uzmanība tā sākumam. Parasti jau 3-4h pēc nāves iestāšanās līķa stīvums ir ļoti izteikts augšžokļa muskuļos. Vēlāk stīvums izplatās aizvien zemāk, pārņem kakla muskulatūru, augšējās, apakšējās ekstremitātes. Parasti 1 diennakts laikā līķa stīvuma izplatība jau ir beigusies un sākas tā atrisināšanās. …
