Referāta autoram šķita saistošs jautājums – kas cilvēkus mudina izvēlēties labprātīgu nāvi. Jo pašam referāta autoram nav izprotams, kam ir jānotiek, lai tiktu izdarīta tik nežēlīga izvēle. Nežēlīga gan attiecībā pret sevi, gan apkārtējiem.
Šī tēma tika izvēlēta arī tāpēc, ka patreizējos apstākļos, kad finanšu krīze (dižķibele) daudzos iesēj bezcerību, pašnāvību skaits Latvijas iedzīvotāju vidū, pēc referāta autora domām, strauji aug.
Referāta uzdevums – ieskatīties kā A. Kamī interpretē pašnāvību no eksistenciālisma skatupunkta, kas būtībā nav savienojams ar šāda veida dzīves nobeigumu. Kā arī mēģināt rast atbildi uz jautājumu – kas mudina cilvēku doties pašnāvībā.
Lai spētu izprast un salīdzināt izvēlētās tēmas aktualitāti mūsdienās, referāta autors izdarīja nelielu atkāpi, lai izpētītu, kas tad īsti ir eksistenciālisms un – kādi ir mīta par Sīsifu pirmsākumi.
Eksistenciālisms (no lat. existentia – pastāvēšana, eksistence jeb “eksistences filosofija”) ir filosofijas virziens, kas nostājas gan pret metafizisko ideālismu, gan pret zinātnisko racionālismu (pievēršas brīvā indivīda esamībai vai eksistencei absurdā jeb bezjēdzīgā pasaulē) un kurā uzsvars likts uz problēmām, kas saistītas ar cilvēka eksistenci.1
,,Ar eksistenciālismu mēs saprotam tādu mācību, kas dara iespējamu cilvēka dzīvi un kura turklāt apgalvo, ka jebkura patiesība un jebkura rīcība kā priekšnosacījumu prasa kaut kādu vidi un cilvēcisko subjektivitāti,” darbā ,,Eksistenciālisms - tas ir humānisms” saka Žans Pols Sartrs (1905 - 1980).2
Eksistenciālisms balstās uz morāli, pasaules individuālo pārdzīvojumu, uz kultūru un vēsturi kā cilvēciskām realitātēm.3…
