Starptautiskajai tirdzniecībai vēsturiski vienmēr ir bijusi izšķiroša nozīme ikvienas valsts izaugsmē, attīstībā un uzplaukumā. To lielā mērā var attiecināt arī uz Latviju starpkaru periodā. Latvijas līdzdalība starptautiskajā ekonomikā starpkaru gados izpaudās galvenokārt ārējā tirdzniecībā (preču eksports un imports), tranzīts, starptautiskie pakalpojumi (piem., kuģniecība), kapitāla plūsmas (valsts ārējie aizņēmumi, ārzemju kapitāla ieguldījumi Latvijas uzņēmumos un ārzemju kapitāls kredītu veidā), starptautiskie tirdzniecības līgumi, tūrisms u.c.
Starptautiskā tirdzniecība Baltijas jūras reģionā un īpaši Latvijas tirdzniecība ar Skandināvijas valstīm sāka attīstīties jau tālā senatnē. Laika posmā starp 1920. un 1940. gadu politisko pārmaiņu rezultātā tirdzniecībā iesaistījās trīs jauni tirdzniecības subjekti: Baltijas valstis, kas savu neatkarību ieguva 1918. gadā, un trīs Skandināvijas valstis, no kurām viena - Norvēģija - kļuva neatkarīga tikai 1905. gadā. Šajā darba tiks analizēta Latvijas ārējā tirdzniecība.
Latvijas ārējos ekonomiskos sakarus veido ārējā tirdzniecība un ārvalstu investīcijas.
Ārējā tirdzniecība
Desmit gadu laikā Latvija pārveidojusies no piegādātājas valsts par eksportētāju valsti. Ievērojot vietējā tirgus ierobežotību un iedzīvotāju zemo maksātspēju, preču eksports ir būtisks Latvijas tautsaimniecības pastāvēšanai. Pamatojoties uz veiksmīgu ārējo politiku, kuras rezultātā Latvija ir noslēgusi tirdzniecības un investīciju veicināšanas līgumus ar vairāk nekā 30 valstīm un kļuvusi Pasaules tirdzniecības organizācijas līdztiesīga locekle, ārējās tirdzniecības apjoms pastāvīgi pieaug. Pakāpeniski mainās importa struktūra - 90.gadu sākumā galvenokārt tika importētas patēriņa preces, bet tagad arvien lielāku īpatsvaru iegūst investīciju preces (šis dalījums gan ir nosacīts, jo statistiskā uzskaite nedod iespēju skaidri nošķirt līdzīgu preču izlietojumu patēriņa un investīciju vajadzībām).…
