Pasaules literatūras eksāmena biļetes

14. Galvenās problēmas Dostojevska darbos.
• Nozīmīgs ne tikai rakstnieks, bet arī domātājs.
• Uzskata cilvēku par mīklu, ko viņš vēlas atminēt.
• Ne tikai novēro, bet dodas cilvēkā dziļi iekšā.
• Darbos apliecina, ka cilvēka mūžs ir sāpīgs.
• „nevis labu, ko gribu, daru, bet rīkojos ļauni, ko pats negribu”.
• Sižetus smeļas kriminālajās hronikās, taču tās paliek otrajā vietā pēc cilvēka pamatproblēmas.
• No dumpīgā brīvdomātāja dzīves laikā paliek par ļoti reliģiozu cilvēku.
• Noziegumā un sodā: Pats uzskata, ka ir reālists augstākā mērā. Pamatproblēma – slepkavība un slepkavas domas un izjūtas pēc nozieguma.
• Īpašu uzmanību autors veltījis nabadzības un trūkuma morālajām sekām: alkoholismam, ģimenes iziršanai, noziedzības pieaugumam, prostitūcijai utt.
• Lielinkvizatorā – ticības jautājums(ierodas Jēzus un palīdz nelaimē nonākušiem cilvēkiem). Lielinkvizators sadusmojas, izvirza vairākus pretargumentus pret Jēzu, saka, ka viņam nevajadzētu ticēt utt. Jēzus tikai klusē.
15. Bodlērs un modernisma sākotne
• Pats Bodlērs sevi pieskaita pie „nolādētajiem dzejniekiem”.
• Jau pirmajos dzejoļos ir nojaušams, ka krājums būs par cilvēku netikumiem.
• Talantīgi raksta par neglīto un pretīgo.
• Zīmīgs ir dzjolis otrajā nodaļā ar nosaukumu „Parīze”. Stāsta par lielpilsētas dzīvi. Tā ir drūma, pelēka, netīra, tajā ir ubagi. Varonis pastaigājas pa Parīzes ielām un satiek noskrandušu, netīru večuku. Tādus večukums kopumā satiek septiņus visā dzejoļa laikā. Varonis sāk nobīties – visur, kur iet, rādās šis večuka tēls. Varonis dodas slēpties savās mājās, taču arī mājās, sev zināmā telpā, vietai, kurai būtu jābūt kā „miera ostai”, šīs sajūtas nepamet. Ja romantiķi sludināja to, ka no sliktajām sajūtām jāglābjas savā iztēlē, tad Bodlērs parāda, ka iztēle ir tā, kurā patiesībā notiek visas šīs „nekārtības”.
• Nozīmīgs arī ir dzejolis „Ceļojums uz Kitēru”. …