Konstitucionālās tiesības (KT) ir publisko tiesību pamatnozare. KT ir pamatā jebkuru tiesību radīšanai valstī. KT regulē cilvēka, indivīda, pilsoņa un sabiedrības dzīves tiesiskos pamatus no vienas puses un valsts uzbūves un darbības tiesiskos pamatus no otras puses, kā arī abu šo pušu savstarpējās attiecības. Tādējādi KT principi un normas nosaka gan indivīdu, pilsoņu un daudzu sabiedrības un valsts dzīves pušu tiesiskā un politiskā statusa pamatus, gan pamatformas, kādās tauta īsteno savu varu dažādās valsts, saimnieciskās un kultūras un sabiedriski politiskās dzīves jomās, gan valsts institūciju tiesiskos pamatus, valsts iestāžu sistēmu un kompetenci, gan arī to darbības pamatprincipus.
Jēdziens KT tiek izprasts 3 nozīmēs:
1)noteikta tiesību nozare – juridisko normu kopums;
2)KT kā zinātne – izmantojot dažādas metodes kā rezultātā rodas jaunas kategorijas, jēdzieni, secinājumi;
3)KT kā noteikts mācību kurss, disciplīna.
KT ar vispārēja un absolūta rakstura principu un institūtu palīdzību nosaka subordināciju, tiesībspēju un rīcībspēju.
Jēdzienu "konstitucionālās tiesības" un "valststiesības" saturs.
Pastāv 3 uzskati par šīm tiesībām:
1)abi šie jēdzieni ir sinonīmi.
2)valsts tiesības ir plašākas par KT. (Jo valsts tiesības ir tas pats, kas publiskās tiesības vispār vai arī pēc avotiem) Valsts tiesības akcentē valsts problemātiku.
3)KT ir plašākas, jo KT reglamentē ne tikai valsts un varas problēmu risinājumu, bet regulē arī cilvēka, sabiedrības un valsts galvenos pamatus.
Par precīzāku terminu uzskata KT.
Konstitucionālo tiesību duālais raksturs.
Tāpat kā visas tiesības arī KT no vienas puses piešķir kādai pusei noteiktas tiesības, bet pretī prasa arī noteiktus pienākumus.…
