Pasaules kultūra

Nozīmīgākās reliģijas
Vēdu reliģija, hinduisms.
• Realizētāji – ārieši, ieceļotāji, kas ap 15.gs.p.m.ē. no ziemeļu puses ienāca Indijas teritorijā. Ap 6.gs.p.m.ē, kad sevi pieteica budisms un džainisms, uz vēdu bāzes organizētā reliģija ieguva nosaukumu “hinduisms”.
• Svētie raksti – Vēdas (Rigvēda, Samavēda, Jadžurvēda un Atharavavēda). Sarakstītas sanskritā. Vēdas atspoguļo indoāriešu garīgo pieredzi. Vēdiskajā literatūrā ietvertas arī upanišadas un brāhmanas – priesteru un gudro skaidrojumi.
• Politeisms, monoteisms iezīmes. Vēdiskajā reliģijā Dievu un dievību ļoti daudz (Vāju-vēja dievs) Sūrja-saules dievs, Indra-pērkona dievs, Agni-uguns dievs). Hinduisma periodā par nozīmīgākajiem izvirzās trīsvienīgais Brāhma- pasaules radītājs, Višnu – pasaules uzturētājs un Šiva – pasaules postītājs, tā iezīmējot monoteistiskos priekšstatus. Pārējie - radītie dievi, kuru uzdevums – uzturēt lielo pasaules kārtību – Ritu.
• Cilvēku izcelšanās. No pirmcilvēka Purušas, ko, sacērtot gabalos, upurē dieviem. No mutes – brāhmaņi (priesteri), no rokām kšatriji (karotāji, valdnieki), no gurniem vaišjas ( zemkopji, tirgotāji),no pēdām šūdras
(zemākā kārta). Te atspoguļojas priekšstati par sabiedrības sociālās hierarhijas sistēmu.
• Hinduisma būtība. Palīdz cilvēkam atbildēt uz vitāli svarīgiem jautājumiem par savu lomu šajā tik mainīgajā pasaule, par dzīves mērķiem un iespējām tos sasniegt.
- Ātmans – cilvēka garīgā būtība, kas nav pakļauta nāvei.
- Brāhmans – pasaules būtība.
- Cilvēka dzīves mērķis – apjēgt ātmanu sevī un savienot to ar pasaules brāhmanu.
- Maija – iluzorā, mainīgā, nepastāvīgā materiālā pasaule, kurai nav vērts pieķerties.
- Reinkarnācija – cilvēka pārdzimšana, spēja ātmanam pēc fiziskā ķermeņa nāves iemiesoties citā ķermenī. Tādēļ cilvēks nedrīkst sevi identificēt ar savu ķermeni.
- Karma – cēlonības – seku savstarpējās mijiedarbības likums, kas pamato ka viss tas, kas ar cilvēku notiek, (gan labais, gan sliktais) ir viņa paša nopelnīts.
- Mokša – atbrīvošanās no pārdzimšanas, apjaušot savu ātmanu un savienojoties ar pasaules brāhmanu.
• Hinduisms – vadošā reliģija mūsdienu Indijā
Budisms.
• Rašanās laiks – 6.gs.p.m.ē.. Svētie raksti – Tipitaka.
• Budisma pamatlicējs – princis Sidhārts Gautama , kas sasniedzis atklāsmi un kļuvis par Budu (apskaidroto). Tātad Buda sākotnēji netiek uztverts par Dievu. Dievišķots un pielūgts tas tiek vēlāk – mūsu ēras sākumā.
• Budisma pamats – četras dievišķās patiesības:
1) dzīve ir ciešanas, 2) ciešanu cēlonis ir kaislības un vēlmes, 3) lai atbrīvotos no ciešanām, jāatbrīvojas no vēlmēm, 4) lai atbrīvotos no vēlmēm, jāiet Budas norādītais astoņposmu ceļš: pareiza ticība,lēmumi,valoda, darbība, dzīvesveids, centieni, domāšan, apcere). Lai vieglāk realizētu atbilstošu dzīvesveidu, tiek dibinātas mūku kopienas.
• Cilvēka dzīves mērķis – sasniegt nirvānu (tulk. apdzišana – tāds stāvoklis, kas izbeidz visas ciešanas).
• Bodisatva – cilvēks, kurš sasniedzis garīgās attīstības augstāko pakāpi, varētu aiziet nirvānā un vairs nepārdzimt, bet atliek to, lai varētu palīdzēt citiem.
Džainisms
Rašanās laiks – 6.gs.p.m.ē. Pamatlicējs Mahāvīra Vārdahamāna Džinna. Uzskats, ka ļaunuma sakne meklējama cilvēka piesaistītībā materiālajai pasaulei, tādēļ tā jāpārvar. Nerunā par Dievu, bet dievišķām dvēselēm džīvām, kas iemiesojas it visā. Cilvēka uzdevums – ar pareizu dzīvesveidu (pareiza ticība, pareizas zināšanās, pareiza rīcība, askētisms, badošanās, atturēšanās no dzimumattiecībām), nepiesaistoties materiālajai pasaulei, palīdzēt atbrīvoties džīvai no ķermeņa sprosta.

Rietumu cilvēks
• Ārišķīgais cilvēks, kas savu dzīvi ļauj veidot ārējām likumībām, necenšas saprast iekšējos likumus, kas rakstīti cilvēka sirdī. Piemērojas dzīves ārējiem apstākļiem, nevis dzīvo saskaņā ar savu iekšējo pārliecību
• Orientācija uz prātu. Racionālā civilizācija, kurā valda intelekts pār garu. Dzīve tiek pakļauta intelektam, līdz ar to prāts, zināšanas tiek uzlūkotas par pašmērķi, nevis līdzekli dzīvošanai.
• Filozofija veidojās kā atsevišķa nozare.
• Zinātne pievērsās teorētiskās īstenības skaidrojumam (piem. Grieķijā filozofiskās zinātnes, matemātiķi, kas izvirzīja teorēmas un pierādīja tās zinātniski)
• Akcentē cilvēka individualitāti, nodalot to no pārējās ar intelektu neapveltītās dabas. (Individualizētais cilvēks)
• Prakticisms (pie. Romā, pragmātisms Jaunākajos laikos). Visas zināšanas pa lielākai daļai reducējas eksistences uzturēšanas zināšanā. Maz to zināšanu, kas palīdz atrisināt iekšējās dzīves problēmas
• Rietumu cilvēkam raksturīgas skaistas frāzes, patētiska runa, kurai nav svarīgs iekšējais segums.
• Cīņu padarījis par savas dzīves jēgu. Varas cilvēks, jo varas iegūšanu sev izvirzījis par pašmērķi Personīgā brīvība ir Eiropas cilvēka cīņas galvenā jēga.
• Rietumnieks bieži vien ir sabiedrības cilvēks, pūļa cilvēks, uzskata, ka sabiedriskā nozīmība piešķir viņa dzīvei īpašu vērtību. Baidās no vientulības. Eiropas kultūras ideāls – individuāli brīvs un neatkarīgs cilvēks kopībā ar citiem.

Austrumu cilvēks
• Iekšķīgais cilvēks, kas cenšas iepazīt, izprast sevi. Dzīvi sāk veidot ne ar ārējās pasaules pārkārtošanu, bet ar sevis audzināšanu. Uzskata, ka pasaule būs tāda, kāds būs iekšējais cilvēks.
• Intuitīvā pasaules uztvere.
• Filozofija pastāvēja reliģijas ietvaros (daoisms, konfūcisms, budisms, dzenbudisms, sintoisms – reliģiski filozofiskās mācības)
• Zinātniskā doma saistīta ar mērķi, kā palīdzēt cilvēkam, bet zināšanām nebūt obligāti nav jābūt zinātniskām (teorētiski pierādāmām un pierādītām)
• Cilvēku un Universu uztver kā nedalāmu vienību
• “Kas citus pazīst, tas ir gudrs, kas pats sevi pazīst, ir apgaismots.” (Laodze.)
• Austrumu cilvēks bieži ir klusētājs, kas meditācijās gremdējas pats savā dziļākajā būtībā, meklē atklāsmi bez vārdiem (satori dzenbudismā)
• Varu uzskata par līdzekli kāda mērķa realizēšanai, nevis par pašmērķi. “Kas citus uzvar, tam ir spēks, kas pats sevi uzvar, tas ir varens.”
• Jūt dziņu pēc savas vientulības. Viens palicis, gremdējas sevī, lai atrastu ceļu uz paša iekšējo būtību.

Pāreja no mitoloģiskā uz zinātnisko pasaules skatījumu (filozofija)
Iemesls. Sengrieķu domātāji juta, ka mitoloģija tiem nesniedz ticamas atbildes uz vitāli svarīgiem dzīves jautājumiem par pasaules un cilvēka dzīves jēgu. Tad tie radīja īpašu domāšanas veidu (filozofiju), kas balstījās uz saprātu, lika cilvēkam pašam meklēt atbildes uz sev nozīmīgiem jautājumiem, akli nepakļaujoties uz mītos sniegtajām atbildēm.
Ilgas pēc harmonijas un laimes mudina grieķus radīt universa sistēmu. Iekams cilvēks nezina, kas ir universs, viņa dzīvei nav jēgas, jo cilvēka dzīve ir niecīga daļa no universa, tikai vienībā ar universu tai ir nozīme.
Filozofijas zinātnes galvenais interešu objekts
 Dabā valdošie likumi. Viņi gribēja atrast universālu principu, kā izzināt un izskaidrot dabā valdošo mainību un pastāvību, noskaidrot tos pamatprincipus, uz kuriem balstās pašas vispārīgākās dabas likumsakarības, meklēja pirmvielu, no kā viss ir radies un par ko viss pārvēršas. Par šiem jautājumiem interesējās gan natūrfilozofi ,gan pitagorieši , gan atomisti, gan klasiskie filozofi. Heraklīts apgalvoja, ka viss plūst, viss mainās, ka tieši pretruna un konflikts ir dabas norišu galvenais dzinulis. Parmenīds noraidīja, ka viena lieta varētu pārvērsties par kādu citu, Dēmokrits izstrādāja savu atomteoriju. Pitagors atzina, ka kosmosa harmoniju nosaka pareizas skaitļu attiecības.
Augstākā kosmiskā pirmsākuma meklējumi. Jautājums par pasaules pirmsākumu, būtību, logosu, pirmkustinātāju deva ierosmi reliģijas filozofijai un vēlāko laiku teoloģijai. Tas pavēra ceļu monoteismam, ļāva atgriezties pie visvarena, mūžīga Dieva atziņas, ko bija aizseguši politeistiskie dievu kulti un mitoloģijas. Filozofiskā monoteisma elementi sastopami gan Platona, gan Aristoteļa un stoiķu uzskatos. Dievu viņi sliecās izprast kā bezpersonisku pasaules pirmsākumu vai kā visaptverošu kosmisku likumu (logoss)
Platonam ir 2 pasaules –lietu pasaule, kas vienmēr atrodas laikā, saistīta ar rašanos un zušanu, tā ir mainīga, redzama, dzirdama, taustāma; otra ir ideju pasaule, kas noteic lietu pasauli, tā atrodas ārpus laika ir nemainīga, nerodas un nezūd, nav redzama, dzirdama, jutekliski tverama, bet tikai garā nojaušama un saprotama. Šīs neredzamās pasaules esamība ir drošāka un īstāka par redzamo pasauli. Īsts Platonam ir tas, kas nekad nemainās. Materiālā pasaule – īstās pasaules koopiuja, kurā skatoties, cilvēka dvēselē rodas vēlēšanās redzēt pašu oriģinālu. Dzīvot Platonam nozīmē mācīties mirt. Dzīve ir sagatavošanās dvēseli nodot viņai pašai. Vārdu sakot, cilvēka patiesais uzdevums, pēc Platona domām, ir bēgšana no šīs dzīves.
Aristotelis secināja, ka pasaules norises nevar izskaidrot bez idejas par pirmkustinātāju. Viņam tas ir dievs, tikai nevis kā persona, bet kā bezpersonisks prāts. Pasaules kārtība un mērķtiecība viņam ir apliecinājums dieva esamībai. Aristotelis laimi un piepildījumu nemeklē netveramajā ideju pasaulē, bet gan objektīvajā dzīves īstenībā. Aristotelis centās dot visaptverošu, universālu pasaules skaidrojumu.
Cilvēka rīcības morālie kritēriji (ētika). Kā rīkoties, lai gūtu iespējami lielāku labumu sev un citiem. Par šiem jautājumiem domājis gan Sokrāts, gan viņa sekotāji- kiniķi, epikūrieši, gan stoiķi.
Sokrāts uzskatīja, ka laimes izjūtu dod iekšējā brīvība un neatkarība no jūtām un kaislībām. Tikai tas ir laimīgs, kas valda pār sevi. Ja cilvēki zinās, kas ir labais, tad atbilstoši rīkosies. Ļaunums ir nezināšanas sekas. Lai cilvēku tikumiski attīstītu, nepieciešamas pareizas zināšanas par to, kas ir labs. Turklāt zināšanas jāatrod pašam sevī, tās nevar iemācīties. (“Izzini pats sevi”). Tikumu avots ir sakārtojošais prāts jeb dievs, kas apgaismo dvēseli.
Ja Sokrāta dzīves princips bija vienkāršība, tad kiniķi prasīja pilnīgu atteikšanos no dzīves ērtībām un kļuva par nabadzības filozofiem(Diogens). Viņi balstījās uz Sokrāta atziņu, ka dievišķai pilnībai vistuvāk stāv tas, kuram ir vismazāk vajadzību. Atsakoties no visa liekā, viņi sevi norūdīja, bet par vērtīgu atzina tikai to, bez kā patiešām cilvēks nevar iztikt(miegs, ūdens, kustības, ēstgriba). Viņi pirmie izvirzīja prasību par visu vērību pārvērtēšanu un aicināja atgriezties atpakaļ pie dabas.
Hedoniķi un epikūrieši uzskatīja, ka laime ir baudā un aicināja tvert mirkli un dzīvot tagadnei.
Stoiķi atzina mērenu askēzi, cildenu stāju un kultivēja savaldību. Viņi uzskatīja, ka cilvēka uzdevums ir aukstasinīgi, drošsirdīgi un savaldīgi paciest to, ko novērst nav viņa spēkos, dzīvot saskaņā ar dabu un likteni.

…