Konflikti un kari šodienas pasaulē atšķiras no pagātnē bijušajiem galvenokārt to etniskā rakstura dēļ. No 27 bruņotiem konfliktiem pasaulē 1998.gadā tikai divi bijuši starpvalstu konflikti - Etiopijas un Eritrejas, kā arī Indijas un Pakistānas starpā, liecina trešdien publicētā Stokholmas Starptautiskā Miera pētījumu institūta (SIPRI) gadagrāmata par aizvadīto gadu. NATO iejaukšanās Dienvidslāvijas genocīdā pret Kosovas albāņiem raksturo jauna veida misiju, kas starptautiskajai sabiedrībai būs jāuzņemas miera nodrošināšanā pasaulē, uzskata pētījuma autori. «Šo jaunā veida konfliktu pamatā ir cilvēktiesību un minoritāšu tiesību pārkāpumi, etniskās tīrīšanas, ko veic agresīvu nacionālistu vadīti režīmi,» ziņojumā raksta SIPRI. Tomēr, pēc institūta ekspertu domām, joprojām neatrisināts ir jautājums par to, kādas pilnvaras starptautiskajai sabiedrībai būtu vajadzīgas, lai cilvēktiesību vārdā iejauktos citu valstu lietās. NATO, kā zināms, Dienvidslāvijai uzbrukumus sāka bez ANO Drošības padomes mandāta. Pēc institūta domām, nevienai valstij pasaulē nedrīkstētu piederēt unikālas tiesības izvērtēt, kuros konfliktos iejaukties un kuros ne. Tādējādi SIPRI norāda uz ASV lomu Kosovas konfliktā, uzsverot, ka militāras iejaukšanās gadījumā lēmumam jābūt vairākuma valstu atbalstītam. Pētījumā izcelta Eiropas vienotās aizsardzības politikas nozīme, jo ES lomas palielināšanās starptautiskajā politikā veidotu zināmu līdzsvaru starp ASV un Eiropu. «Koordinējot starptautisko organizāciju centienus miera uzturēšanā, ASV ir jākļūst par partneri, nevis vienpersonisku aktieri NATO un EDSO, kā arī attiecībās ar ES un atsevišķām Eiropas valstīm,» teikts SIPRI gadagrāmatā. Raksturojot pašreizējo drošības vidi eiroatlantiskajā telpā, Stokholmas institūts min trīs iezīmes: ASV ir ieguvusi jaunu lomu, kas patlaban ir vairāk hegemoniska, tomēr tai alternatīva varētu būt ciešāka sadarbība ar citām valstīm; nestabilitāti rada dažu valstu antidemokrātiskā politika, kas bieži vien iekšējus konfliktus padara par starptautiskas nozīmes konfliktiem; ekonomikai un tehnoloģijām joprojām raksturīga globalizācija, kas ir pretrunā ar politiskās jomas reģionalizāciju un fragmentārismu; pastāv risks, ka atsevišķas valstis masu iznīcināšanas ieročus var censties izmantot ne tikai politiskiem mērķiem. Atbildot uz šīm jaunajām realitātēm, drošību tādējādi būtu jānodrošina kopīgi, valstīm sadarbojoties, uzskata SIPRI. …
