Feodālā saimniekošanas sistēma
Romas impērijas bojā eja iezīmēja arī vergturības ražošanas sistēmas galu. Vairākus gadsimtus Eiropa attīsta jaunu ražošanas sistēmu – feodālismu.
Feodālisms būtībā ir ekonomiskās saimniekošanas sistēma, kurā ir izteikta hierarhija. Visa augšā ir karalis (firsts, cars un citi nosaukumi, atkarībā no reģioniem), zem tā ir reģionālie vadītāji – grāfi un baroni, kas pārvalda zemniekus.
Feodālisma svarīga pazīme ir feods – tas ir zemes gabals, ko tās īpašnieks nodod lietojumā kādam citam. Tas arī ir ekonomiskās varas pamatā, jo vairāk feodu ir saimniekam, jo bagātāks viņš ir, jo par zemi tiek iekasēta rente – tas ir peļņa.
Feodālismam ir raksturīga dzimtbūšana. Feodu var apstrādāt brīvie zemnieki, jeb dažviet tie bija piesaistīti savam saimniekam. Dzimtbūšana būtībā ir savdabīgs verdzības veids, taču to atšķir vairākas būtiskas atšķirības. Atšķirībā no verga dzimtcilvēks netika uzskatīts par saimnieka īpašumu. Tas ir, tā fiziskais stāvoklis, piemēram, neuztrauca saimnieku. Saimniekam galvenais bija iegūt renti par zemi, kuru nomā zemnieks.…