Integrācijas procesi Amerikā
Ekonomiskais nemiers, kas sasniedz Ameriku divdesmitā gadsimta divdesmitajos gados veicināja šī reģiona ekonomisko integrāciju. Parādu krīze un deficīti tirdzniecības bilancēs veicināja reformu vilni, kas atnesa privatizāciju un tradicionālo tirdzniecības un investīciju barjeru atcelšanu. Deviņdesmitajos gados gandrīz visās Latīņamerikas valstīs notika dažādas uz ekonomisko integrāciju vērstas reformas. Visas valstis centās veicināt eksporta pieaugumu.
Galvenais reģionālais integrācijas veidojums, kas izveidojies reģionā – NAFTA. Ziemeļamerikas brīvās tirdzniecības līgums (North American Free Trade Agreement – turpmāks tekstā NAFTA) ir vispusīgs līgums, kas nosaka tirdzniecības un investēšanas/ieguldīšanas likumus starp Kanādu, ASV un Meksiku. NAFTA zem viena pārsega ir apņēmusi trīs ļoti atšķirīgas ekonomikas: turīgo ASV, vidējās klases Kanādu un Meksiku. Līgums ir stājies spēkā kopš 1994. gada 1. janvāra. Tas aizstāja Kanādas – ASV brīvās tirdzniecības līgumu (1988.). NAFTA ir divi papildinājumi – Ziemeļamerikas vides sadarbības līgums un Ziemeļamerikas darbaspēka sadarbības līgums . NAFTA rašanās atspoguļoja atsevišķās Kanādas un Meksikas nepieciešamības tikt galā ar lielāku, pārtikušāku un daudz varenāku kaimiņu – ASV, un sevišķi, lai neitralizētu protekcionisma tendences un nodrošinātu turpmāku pieeju tās tirgum . NAFTA radīja vienu no lielākajām brīvās tirdzniecības zonām, kas šodien savieno 444 milj. cilvēkus, izgatavojot/ražojot 17 triljonu dolāru vērtas preces un pakalpojumus. Tirdzniecība starp ASV un tās NAFTA partneriem ir strauji pieaugusi, kopš līgums ir stājies spēkā .7
Amerikā spēkā arī citi reģionālās integrācijas veidojumi – Centrālamerikas Kopējais tirgus (1960.), Andu pakts (1969.), Latīņamerikas Integrācijas asociācija (1960.), CARICOM (1973.), kā arī Dienvidu Kopējais tirgus – Mercosur (1991). 8
…
