Pasaule bija pārcietusi vienu no postošākajiem kariem pasaules vēsturē, bet neviens vēl nenojauta, ka tuvojas vēl viens tik pat briesmīgs, ja ne briesmīgāks. Cilvēki bija kara nomocīti vairāki miljoni bija miruši, no pasaules kartes bija izzudušas vairākas valstis. Pasaulē viss ierastais bija izmainīts, lai rasots kaut kas jauns un vēl līdz šim nebijis.
Desmit gadi pēc Pirmā pasaules kara pretrunīgi un reizē neatkārtojams laiks. No vienas puses cilvēkus nomāca ikdienas problēmas, nedrošības izjūta, kara izraisītie psiholoģiskie un sociālie satricinājumi. No otras puses, viņiem vissvarīgākais šķita tas, ka bija beidzies bezjēdzīgais karš un iespējams dzīvot miera apstākļos. Tāpēc tieši 20. gadi daudzu atmiņā palika kā daudzsološs un cerību pilns laiks. Pirmā pēckara desmitgade vēsturē iegājusi kā „zelta divdesmitie”. Tas ir mīts un reizē arī realitāte, jo daudzās valstīs bija vērojams ekonomikas uzplaukums un labklājības līmeņa celšanās. Izdevās arī stabilizēt starptautiskās attiecības, bija uzplaukums kultūrā.
Valstīs, kas piedalījās Pirmajā pasaules karā valdīja dažādi priekšstati kā nodibināt stingru mieru pasaulē, taču šajā ziņā valdīja dažādi priekšstati. Visatšķirīgākos viedokļus pārstāvēja ASV ( liberālo miera nodrošināšanas modeli), un Krievija ( sociālistisko). Tieši Krievijas piedāvātais modelis, bija visnepieņemtākais pasaulē, jo tas balstījās uz sociālistiskām revolūcijām un tml. Tieši tāpēc, ka pastāvēja tik atšķirīgi viedokļi tika izveidot kompromisa miers – Versaļas miers. Taču arī šis miera līgums nerādīja apmierinājumu daudzām valstīm, kā vienu no tām varētu minēt Vāciju , kurai faktiski tika ierobežotas visas tiesības, tā tika atzīta kara ierosināšanā, atbildīgu par materiālajiem zaudējumiem, un piespieda maksāt reparācijas. Versaļas miera līgums neradīja stingru pamatu stabilām starptautiskām attiecībām. Šī miera līguma veidotāj valstis bija „lielais četrinieks” – Francija, Lielbritānija, ASV, Itālija. Versaļas līgums ir pretrunīgs. Tas tiek uzskatīta vai nu par bargu, vai arī pārāk mērenu. Bez Versaļas miera līguma Antantes valstis izstrādāja un parakstīja miera līgumus ar Vācijas sabiedrotajiem; Austriju, Ungāriju, Bulgāriju, Turciju. Kurām bija izveidoti arī dažādi noteikumi. Visi pieci līgumi bija savstarpēji cieši saistīti. Tajos principi un normas noteica starptautisko kārtību pēc Pirmā pasaules kara – Versaļas sistēmu, kura nodrošināja Francijas militāro un politisko Visvaru Eiropā un nostiprināja Lielbritānijas pozīcijas Tuvajos Austrumos. Parīzes miera konferencē vadoties pēc V. Vilsona ieteikuma piekrita izveidot Tautu Savienību (1920). Savas darbības sākumā Tautu Savienība noregulēja vairākus starptautiskos konfliktus. Taču daudzos gadījumos, kad tika skartas Eiropas lielvalstu intereses tā netika galā ar saviem pienākumiem. Un jau 20. gados bija skaidrs, ka Tautu Savienība cietīs pilnīgu neveiksmi, ja sāksies nopietni konflikti starp valstīm. Tā nebija aktīvai cīņai pret valstīm ( Vāciju, PSRS, Ungāriju), kas neatzina Versaļas sistēmu.
Pirmā pasaules kara rezultātā būtiski izmainījās Eiropas politiskā karte un pastāvošā valstu sistēma. Vis dziļākās pārmaiņas skāra kontinenta austrumus un dienvidaustrumu daļu, kuru bieži dēvē par Austrumviduseiropu. Sabrūkot un novājinoties impērijām, šajā reģionā nodibinājās 7 jaunas valstis: Somija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Polija, Čehoslovākija un Dienvidslāvija
Pēc Pirmā pasaules kara starptautiskajā politikā iezīmējās trīs reāli varas centri: Eiropa, Japāna un ASV. Tika izveidota Vašingtonas sistēmā tā bija stabila līdz 1927. gadam, kamēr Japāna īstenoja sadarbības kursu ar AVS. Citāda situācija bija Eiropā, kur pastāvošo starptautisko kārtību no paša sākuma apdraudēja: Vācijas centieni pārskatīt Versaļas sistēmu, konflikti pēc 1. pasaules kara (padomju – poļu karš, grieķu-turku karš u.c.) un Vācijas un Krievijas sadarbības paplašināšanās, kas īpaši satrauca frančus un izraisīja asus pretpasākumus. Francija, kura centās izmantot Versaļas miera līguma noteikumus, lai aizkavētu Vācijas nostiprināšanos, izšķīrās par spēka politiku un sankciju izmantošanu pret vāciešiem. Situāciju lielākā mērā atrisināja Č. Duesa plāna pieņemšana 1924. g. Tas nostiprināja pozitīvas pārmaiņas sabiedrībā un veicināja ekonomikas stabilizēšanos. „Baņķieru diplomātija” radīja materiālos priekšnosacījumus „zelta divdesmitajiem” gadiem Vācijā un visā Eiropā. Starptautisko attiecību atmosfēra Eiropā uzlabojās tik strauji, ka 1925. g. Oktobrī kļuva iespējams sasaukt starptautisko konferenci Lokarno. Lokarno īgumi nozīmēja starptautiskā saspīlējuma mazināšanos Eiropā un drošības nostiprināšanos Rietumeiropas reģionā. Vācija 1926. gada rudenī izkļuva no ārpolitikas izolācijas un tika uzņemta Tautu Savienība. Pēc Pirmā pasaules kara ilgstoši spēka uzturētais iedalījums – uzvarētāji un uzvarētie – daļēji bija pārvarēts. Labvēlīgā gaisotne starpvalstu attiecībās ļāva panākt nosacītu progresu atbruņošanas jautājumā, kā arī 1928. gadā noslēgt Briāna-Kolega paktu, kam pievienojās 63 valstis. Šis pakts paredzēja atteikties no kara kā nacionālās politikas līdzekļa un visus konfliktus atrisināt vienīgi mierīgā ceļā.
Galvenās pārmaiņas pasaules ekonomikā. Pēc 1. pasaules kara savas pozīcijas pasaules ekonomikā nostiprināja ASV: Pieauga šīs valsts ekonomiskā varenība, palielinājās īpatsvars pasaules tirdzniecībā, izmainījās ASV nozīme starptaustiskajā finanšu sistēmā. ASV kļuva par Eiropas valstu kreditori. Pieaugot ASV un Japānas konkurencei, novājinājās Eiropas pozīcijas pasaules ekonimikā. Vissmagāk cieta Lielbritānija. Eiropas valstu ekonomisko attīstību pēc kara veicināja dažādi faktori. Saimniecisko aktivitāti stimulēja materiālu pasūtījumi. Jaunas iespējas saimniecības attīstībai pavēra pirmskara un kara gados atklāto tehnisko jauninājumu aktīva izmantošana rūpniecībā. 20. gados industriālo valstu ekonimiskajā attīstībā iezīmējas atšķirīgi posmi. 1919. gadā iesākušos ekonomisko augšupeju 1921. un 1922. gadā nomainīja krīze, kurai sekoja ( ne visas valstis vienlaikus) ilgstošs uzplaukums, kas turpinājās līdz 1929. gadam. 20. gados Eiropas valstīs un ASV vadošie politiskie spēki īpašu uzmanību pievērsa sociālās stabilitātes nodrošināšanai. Apstākļos, kad pakāpeniski uzlabojās iedzīvotāju materiālais stāvoklis un paaugstinājās dzīves līmenis, šajās jomās izdevās gūt noteiktus panākumus un pieklusināt šķiru konfliktu. Samazinājās streikotāju skaits. Valstis sociālos jautājumus risināja atšķirīgi. AVS izveidojās īpaša darba attiecību sistēma, kuru parasti dēvē par „industriālo demokrātiju”. Šī sistēma centās strādniekos nostiprināt pārliecību, ka viņi ir uzņēmēju līdztiesīgi partneri. „Industriālās demokrātijas” principi plaši izplatīti bija arī Skandināvijas valstīs, Vācijā un Lielbritānijā.
Notika izmaiņas sabiedrības dzīvē un dzīves līmeņa paaugstināšanās. 20. gadi bija laiks, kuru raksturoja modernizācijas procesa izraisītās pārmaiņas sabiedrības dzīvē: pastiprinājās paaudžu konflikts, mainījās attieksme pret tradicionālajām vērtībām, arvien atšķirīgākā kļuva pilsētnieku un laucinieku dzīvesveids. Darbs un iegūtās politiskās balsstiesības vairoja sieviešu pašapziņu un padarīja tās neatkarīgākas. Bija vērojama dzīves līmeņa paaugstināšanās. Bezjēdzīgā kara izbeigšana nostiprināja cilvēkos vispārējo optimismu. Kara gados iedragātā ticība morālei turpināja destabilizēt veco vērtību sistēmu.
Krīze, kas izraisījās 1929. g. Oktobrī un skāra ASV biržas, noslēdza „zelta divdesmitos ”un ievadīja trīsdesmito gadu „lielo depresiju”.
…
