Pašapziņa ir spēja izpaust sevi ar pārliecību. Cilvēks ir par sevi pārliecināts, ja spēj izteikt savu viedokli, būt patiess, tads kāds ir, nevis rādot cilvēkiem vienu tēlu, bet iekšienē, būdams pavisam savādāks.
Pašapziņas attīstība
Tas, kā vecāki izturas pret bērnu, lielā mērā nosaka viņa pašcieņu. Pieaugušie vēlas, lai bērns savas jūtas un emocijas, izpaustu tāpat, kā viņi. Taču iekvienam, arī bērnam ir savs ES, domas un jūtas. Ir jācenšas bērnam nevis uzspiest savas jūtas un emocijas, bet izprast viņa emocijas, kaut arī tās nesakrīt ar vecāku domām. Arī pieugušjiem ir grūti vai pat neērti dzirdēt aizspriedumus par sevi, kaut arī tā ir patiesība. Ja bērnam nav ļauts sevi brīvi apliecināt, viņš ģimenē nejūtas drošs, sāk pats sev neuzticēties, cenšas pielāgoties citiem. Bērna pašcieņa ir ļoti atkarīga no tā, vai viņš jūtas ģimenē drošs, vai spēj uzticēties cilvēkiem un plašākai sbiedrībai. Vecākiem jārūpējas par bērna garīgo un fizisko labklājību, jo tad nostiprinās uzticēšanās. Liela nozīme ir arī ģimenes dzīves struktūrai, drošības izjūtas veidošanai mājās. Bērnam jāzina, ko vecāki no viņa gaida un ko viņš var gaidīt no vecākiem. Nevajadzētu apsolīt to, ko nespēj izpildīt. Jo lielāka būs bērna pārliecība par sevi, jo nostiprināsies viņa pašcieņa.
Pašapziņa ir sevis apzināšanās struktūra, kurā visbūtiskākā loma ir „Es” tēlam un „Es” koncepcijai. „Es” tēls, kā jau iepriekš minēts, veidojas jau no bērnības.
„Es” tēls ir priekšstatu kopums par sevi, kas ietver dažādus komponentus – fizisko, sociālo, intelektuālo.
Jaundzimušajam nav savas patības, bet tā sāk veidoties ar bērna piedzimšanu. „Es” agrīnā attīstība nosaukta par bērna psiholoģisko dzimšanu (no dzimšanas līdz trešajam dzīves gadam). Tā sākas ar simbiozes posmu, kurā zīdainis jūtas vienot ar māti. Bērna pirmatnējā patība sastāv no mijiedarbības priekšstatiem, kuros zīdainītis nespēj sevi nošķirt no aprūpētāja. Uzticība un drošības sajūta mazulim rodas jau no pšiem pirmajiem dzīves brīžiem, kad tuvinieki apmierina viņa fiziskās un emocionālās vajadzības. Viena no vissvarīgākajām fiziskajām vajadzībām ir tieša saskare ar zīdaini, auklēšana, glāstīšana, barošana. Tā visa ietekmē mazuļa zemapziņā rodas uzticēšanās apkārtējiem.
…
