Palielinās šķiru pretrunas un biežāk notiek zemnieku nemieri, jo sakarā ar to, ka pieaug labības pieprasījums un Baltijas muižnieki bija ekonomiski ieinteresēti pārdot ar vien vairāk lauksaimniecības ražojumu, tie palielināja zemniekiem produktu nodevas, klaušu darba normas (t.s. atstrādāšanu). 13.gs beigās-14.gs. sākumā sāka sairt naturālā klaušu saimniecība. Kulmināciju sasniedza Kauguru nemieri 1802.g.20.februārī. Vietējā vācu muižniecība panāca sev izdevīgas zemnieku reformas- cars Aleksandrs I parakstīja 1804.g. Vidzemes zemnieku likumu un 1809.g. „papildu pantus”, kas dzimtbūšanu neatcēla, bet tikai precizēja dzimtcilvēka juridisko stāvokli (muižas zemes piederums), kā arī zemniekam bija mantojamās nomas tiesības. Šie likumi paredzēja arī zemes auglības pārvērtēšanu (kadastra realizēšanu) un jaunu klaušu, nodevu normu noteikšanu katrai zemnieku mājai – zemnieku ekspluatācija vēl vairāk palielinājās. Vēlāk tiek pieņemti likumi par zemnieku brīvlaišanu Baltijas guberņās: Igaunijā 1816.g., Kurzemē un Vidzemē 1819.g., zemniekus atbrīvoja pakāpeniski 14 gadu laikā, tā saucamā „putna brīvība” (zemes paturēja muižnieki). Dzimtbūtniecisko klaušu un nodevu vietā stājās kapitālistisko līgumu attiecības (kalpu, pusgrauda, nomas līgumi). Daļa lauku iedzīvotāju pārvācās uz rūpniecisko pilsētu, Rīgā iedzīvotāju skaits dubultojās. Impērijas kodifikācijas nodaļa Pēterburgā izdod 1845.g. „Baltijas vietējo likumu kopojumu” II daļās. Tas atzina un apstiprināja agrākās varas iestādes (landtāgus, pilsētu rātes utt.) kā arī valdošo kārtu privilēģijas, tātad saglabājās vācu muižnieku un pilsētas birģeru politiskā vara, feodālā laikmeta tiesības, privilēģijas.
Sabiedrības šķiristiskā struktūra
Valdošā šķira.
Bruņniecība- Baltijas vācu muižnieku vispriviliģētākā kārta. Dzimtas bija ierakstītas „dižciltīgo” sarakstos – matrikulās. Baltijas bruņniecību Krievijas cari ne tikai atzina, bet pat papildinājja- Krievijas valdība kodificēja 19.gs. pirmajā pusē Baltijas bruņinieku privilēģijas ka īpašu kārtu tiesības 1845.g. Baltijas provinču likumu II daļā. Tie bija atbrīvoti no nodevām un klausībām. Tiesības saukties par baroniem bija tikai tiem bruņinieku kārtas muižniekiem, kuriem šis tituls bija ierakstīts „dižciltības” rakstos jau pirms Baltijas pievienošanas Krievijas impērijai vai piešķirts ar speciāliem rakstiem (ukaziem, reskriptiem). …
