Lielās franču revolūcijas notikumi izraisīja jauna laikmeta sākumu Eiropā. Svarīgākie revolūcijas cēloņi Francijā bija:
1) vāja ekonomiskā situācija, pat finanšu krīze (milzīgais valsts ārējais parāds un tā dēļ ieviestie smagie nodokļi);
2) neapmierinātība ar absolūto monarhiju, absolūtās varas nevēlēšanās veikt reformas;
3) apgaismības ideju izplatīšanās.
Bankrota draudu dēļ karalis Luijs XVI 1789. gada maijā sasauca Generālštatu. Trešās kārtas pārstāvji atstāja Ģenerālštatu un jūnijā izveidoja Nacionālo sapulci, kas gribēja pieņemt konstitūciju. 1789. gada vasaras sākumā Francijā izcēlās ap 450 tautas sacelšanās, kas bija vērstas galvenokārt uz ekonomisku prasību apmierināšanu. 1789. gada 14. jūlijā tauta devās uzbrukumā valsts cietumam Bastīlijai, kas nosacīti bija karaļa varas simbols. Bastīlija tika ieņemta, un šis datums vēsturē kļuva par Lielās franču revolūcijas sākumu. Nemieri pārņēma visu Franciju.
Viens no lielākajiem sasniegumiem bija Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācijas parakstīšana 1789. gada 26. augustā, kas atcēla kārtas un to privilēģijas, dzimtbūšanu, pasludināja personas brīvību un neaizskaramību, vārda un sirdsapziņas brīvību, cilvēka vienlīdzību. Deklarācijas pamatidejas bija ietvertas revolūcijas lozungā: „Brīvība, Vienlīdzība, Brālība!” Deklarācijas pirmajā pantā bija norādīts: „Cilvēki dzimst tiesībās vienlīdzīgi”. Tautas prasību spiests, karalis apstiprināja šo deklarāciju.
Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācijas principus izmantoja jaunās konstitūcijas izstrādāšanā. Nacionālā sapulce turpināja pieņemt valstij nozīmīgus lēmumus: atcēla iedalījumu kārtās, tika ierobežotas muižnieka tiesības, samazināti nodokļi un atceltas klaušas. …
