Veikt neatļautu darbību nozīmē kaitēt kreditoram, nodarīt kaitējumu. Ar vārdu „kaitējums” apzīmē neatļautas darbības kaitīgās sekas. Kaitējums – tiesību aizsargātu mantisku un nemantisku labumu samazinājums t.pārkāpuma rezultātā.
Kaitējums var būt mantisks un nemantisks.
Morālais kaitējums – izpaužas ciešanās, sāpēs, cieņas mazinājumā un tmldz.
Zaudējumi – izpaužas mantas samazinājumā vai zudumā.
„Kaitējums” – vairāk attiecināms uz sekām, „kaitēšana” vai „kaitējuma nodarīšana” – uz neatļautu darbību.
Pienākums dot apmierinājumu:
Personai, kura cietusi no neatļautas darbības ir civiltiesiska, ne tikai procesuāla tiesība prasīt no aizskārēja apmierinājumu.
„Apmierinājums” – kladē; tas var izpausties kā naudas samaksa kā mierinājums; nepatiesu ziņu atsaukšana; autora prasība izplatīt viņa darbu; dažreiz apmierinājumu dod atvainošanās.
Mantisku aizskārumu gadījumā aizskārējam jāatlīdzina mantiskais samazinājums, ko sauc par – zaudējumu atlīdzināšanu.
CT aizsargā arī personiskus labumus, kurus nevar novērtēt naudā, taču aizskāruma gadījumā nauda var tikt izmantota kā mierinātu cietušo, kā gandarījuma došana, lai panāktu vismaz daļēju konfliktējošo pušu samierināšanu. Šo naudu sauc par „sāpju naudu” un vēl visādi (kladē), kuras mērķis ir veicināt pilsoniska miera nodibināšanu starp t.aizskārēju un cietušo tādos gad., kad kaitējums nav mērāms naudas vērtībā.
Vainojamības pazīme:
Saskaņā ar CL 1635.p. t.aizskārējam ir pienākums dot apmierinājumu, ciktāl viņu var vainot neatļautā darbībā.
Vainas pakāpes – neuzmanība un ļauns nolūks.
CL 1645. un 1646.p. liek vērtēt t.aizskārēja attieksmi (vieglprātību, nevērību, darbības kaitīguma apzināšanos, rūpību). CL 1644.p. – liek vispirms noskaidrot, vai kaitējuma nodarītājs ir vainojams, un tikai tad, ja viņš ir rīkojies bez ļauna nodoma, automātiski paliek otra iespēja – neuzmanība.
Vēl dažos CL pantos vainojamība tiek saistīta ar t.aizskārēja briedumu un psihisko stāvokli.
CL 1644.p.: kas otram nodara kaitējumu bez ļauna nolūka, ja viņš par šo kaitējumu ir vainojams, pielaiž neuzmanību. Neuzmanība ir rupja un viegla.
No šī panta ir redzams, ka par ievainojamību ir jālemj atsevišķi un vispirms („ja viņš par šo kaitējumu ir vainojams”). Ja nevar konstatēt vainojamību, nav pamata runāt par neuzmanību vieglas vai rupjas neuzmanības formā. Taču vēl ir jautājums – kā ievainojamība sasaistās ar kaitējuma nodarīšanu kā prettiesisku vai atļautu darbību.
Cits nozīmīgs jautājums – vai t.aizskārējs darbojies ļaunā nolūkā, neuzmanīgi vai varbūt maksimāli uzmanīgi, taču tomēr nav spējis novērst kaitējumu citai personai.
Iespējamas 2 pieejas:
1) CT uzdevums – nodrošināt mantisko un nemantisko labumu aizsardzību pret jebkādiem citu personu prettiesiskiem nodarījumiem. Katram, kas veic kādu darbību, ir jānes risks, ka darbība var kaitēt kādam citam. Riska teorija.
…
