Esmeraldas traģēdijas iemesli:
• Viņas pārlieku lielā mīlestība uz kapteini Fēbu.
• Nepieredzējusī dzīves uztvere
• Ļaunuma un negodīguma neizpratne.
• Pārgalvīgā rīcība.
• Kā vēl vienu no viņas traģēdijas iemesliem varētu minēt viņas neparasto skaitumu, kurš apbūra ļoti daudzus cilvēkus. Radot viņos ne tikai sajūsmu, bet arī greizsirdību un skaudību.
• Upurēšanās nesasniedzamās mīlestības vārdā
Esmeraldas traģēdija jau bija liktenim nolemta.
Mūsu dzīvē tikai viena lieta ir svarīga: dzīvot saskaņā ar savu likteni, izpildīt to, kas mums nolemts. Bet it bieži mēs uzņemamies gluži liekas nastas, kas sagrauj visus mūsu sapņus!
Jau pašā romāna sākumā tiek attēlota Esmeralda, kura ir apbūris klātesošos ar savu ugunīgo deju un graciozajām kustībām. No meitenes dziesmas, tāpat kā no viņas dejas dvesa kaut kas – ja varētu izteikties – bezgala tīrs, skanīgs, gaisīgs un spārnots. Tā bija nepārtraukta skaņu, melodiju, negaidītu rulāžu pieaugšana spēkā. Viņas daiļā seja ar neparastu mainīgumu atspoguļoja ik dziesmas kaprīzi - no kaislas sajūsmas līdz cienījamai šķīstībai. Viņa brīžiem šķita ārprātīga, brīžiem kā karaliene. Esmeralda pat vienkāršā dejā ieguldīja visu savu būtību, visu savu – es. Un varbūt vēlāk viņas pārlieku lielā atdeve šai dzīvei, kaislība uz to arī bija viens no iemesliem viņas pazudināšanai.
Mīlestība uz Fēbu
Viņas satikšanās ar kapteini Fēbu izvērtās diez gan romantiska un iekrita meitenei sirdī līdz pat viņas mūža galam. Bet Fēbs diemžēl bija vieglprātīgs uzdzīvotājs, kuram nemaz nerūpēja meitenes mīlestība. Pavedināt – tas viņu saistīja tikai pie Esmeraldas. Savā pārlieku lielajā naivumā viņa nemaz neievēroja to un nolika savu sirdi Fēbam pie kājām. Tas atklājas arī vienā citātā no romāna, kurā Esmeraldai vairāk nekas nav svēts, izņemot Fēba „Mīlestību”. ... „...Es tevi nemīlu, manu Fēb? Ko tu runā ļaunais? Vai tu gribi saplosīt manu sirdi? Labi1 Ņem mani, ņem visu! Dari ar mani visu ko vēlies! Es esmu tava. Kam man talismans, kam man māte! Tu esi mana māte, tāpēc, ka es tevi mīlu. Fēb, manu vis mīļo Fēb, vai tu redzi mani? Tā esmu es, paraugies manī! Es esmu tā mazā ,meitene, kuru tu negribēsi atstumt, kura pati – pati pēc tevis tiecas. Mana dvēsele, mana dzīvība, mana miesa, es pati – viss pieder tev! Lai notiek nelaulāsimies, ja tev tā nepatīk.. Kas tad es esmu? Nožēlojama ielas dejotāja, bet tu, manu Fēb, esi muižnieks! Čigān meitene laulājas ar muižnieku! Es biju traka. Nē, Fēb, nē, es būšu tava mīļākā, tavs prieks, tava izprieca, kad vien tu to vēlēsies! Es būšu tava, es taču tikai tam esmu radīta. Lai arī būšu likta kaunā, apsmieta, pazemota, kas par to? Toties es būšu mīlēta. Es būšu lepnākā un laimīgākā no visām sievietēm. Bet, kad kļūšu veca un neglīta, kad vairs nederēšu jums par mīļāko, Fēb, tad jūs man atļausiet jums kalpot,...” Šajā rindkopā atklājas viens no viņas traģēdijas lielākajiem iemesliem – mīlestība uz Febu. Viņa bija kā akls cilvēks, kurš redz tikai to ko pats vēlās, tāpēc iedomādamās kā Fēbs viņu mīl un mīlēs, upurē visu viņa dēļ.
…
