Paražu tiesību institūti pēc folkloras materiāliem. Mantošana

Kas tad ir ieradumu jeb paražu tiesības? Profesors Arveds Švābe uz to atbild: “Tās ir tiesības, ko nav devis likumdevējs, bet kas līdzīgi valodai iegūst un patur savu saistošo normatīvo spēku vienādas ilgas lietošanas un ievērošanas ceļā, kļūstot par masu uzvešanās noteicēju tiesiskā dzīvē.” Pašos pirmsākumos, kas kaut kādā veidā ir apzināts, tāds vārds “nekustama manta” nepastāvēja. Bet bija konkrēti jēdzieni kā sēta, novads, nams, kura piederībukādam saimniekam izteica ar jēdzienu “savs”. No kā arī atvasināti vārdi ”savtība”un “īpašums”. Par tiesībām uz īpašumu runā sakāmvārds:”Vai nu cita manta? Paša manta, var darīt ko grib.” Pirmās latviešu mantošanas tiesības jau atrodamas 13. gadsimtā latviešu cilšu tiesībās, kuras vēlāk sauca par zemnieku tiesībām. Piemēram, “Ja kāds apprecas, viņš var savai sievai novēlēt visu mantu, izņemot druvas, pļavas un biškokus. Dēliem jāgādā māsām pūrs. Bēt ja dēlu nav, visa manta piekrīt mātei kopīgi ar meitām. Kamēr viņa paliek atraitne, viņa šo mantu valda kopā ar meitām.” No šī var izsecināt, ka par nekustamās mantas mantiniekiem var būt tikai vīrieši. Kā arī tēvu un dēlu pienākumos ietilpst rūpes par to, lai meitas savu mantojuma daļu saņemtu kā nekustamu mantu, ko tautā sauc par pūru. Šīs atziņas attiecās tikai uz kuršu tiesībām.