Paražu tiesības

Paražu tiesības Paražu tiesības – ir privātas lietošanas pamats plaši zināms ka tiesību noteikšana, kas regulēja pirms valsts sabiedrībā tādas tipiskas attiecības kā, laulība, vīriešu un sieviešu pienākumi, vecāku un bērnu, cilts vecākus un priesterus, radinieku tiesības un pienākumi vīru vai sievu līnijā, ka arī sods par nodarītiem kaitējumiem. Paražas lielākoties uzskata par stabilu un iesakņojušos obligātu uzvedības tradīciju. Uzskata arī, ka paražas varēja mainīties atkarībā no tās sociālās grupas vajadzībām, kas radījusi šīs parašas. Senči veido saikni starp mītu un dzīvajiem. Parastā atbilde uz jautājumu par vienas vai otras paražas racionālismu ir šāda: „Mēs tā rīkojamies, jo tāpat darīja mūsu vecāki”. Paražu jeb tradicionālās tiesības lielākoties regulē trīs galvenās attiecības: Cilvēks-lieta Cilvēks-dievs Cilvēks-cilvēks Paraža- darbības sociālās regulācijas mantojuma forma, kas tiek atkārtota noteiktā sabiedrībā vai sociālā grupā un ir ierasta to locekļiem. Paražas dzīve „dari kā citi”. Paraža ir saistīta ar pagātni. Paraža ir ļoti sena regulācija, taču tā ir saglabājusies līdz mūsu dienām. Mums paražas ir ārkārtīgi svarīgas, jo kļūts par pamatu dažādām tiesību formām. Uz paražu bāzes izveidoja ne tikai tiesību normas, bet arī morālās normas. Paraža ir saistīta ar pagātni, morāles normas orientētas uz nākotni.