Tādējādi šī jautājuma lemšanā būtiski paaugstināta tiesas loma, uzliekot tai arī atbildību par pienācīgu skarto interešu izvērtējumu. KPL nereglamentē tālāko rīcību ar iegūtajiem visa veida ierakstiem, kas, domājams, arī pamatā nebūtu kriminālprocesuālā regulējuma jomā ietilpstošs jautājums (lielākoties šeit uzmanība veltāma tam, lai iegūtos ierakstus žurnālists izmantotu, ievērojot dažādus liegumus, kas izriet no personas datu aizsardzības, nevainīguma prezumpcijas u.c. apsvērumiem). Jautājums ir par atbilstošas kriminālprocesa norises nodrošināšanas nepieciešamību. Tam, ka lieciniekus no tiesas sēžu zāles izraida, ir savs tiesisks pamatojums un nepieciešamība. Proti, kā jau norādīts, lai viņi paši nedzirdētu, ko citi jau liecinājuši, un neietekmētos no šīm liecībām. Pašu uztvertais un tā ietekme uz personu nevar tikt pielīdzināts atreferējumu lasīšanai u. tml., kas var būt pieejama jau šobrīd. Savukārt ieraksta klausīšanās gan zināmā mērā ir pielīdzināma situācijai, kad persona dzird liecības pati. Tādējādi jādomā par kompleksu risinājumu. Ja tiek atzīts, ka šim aspektam vairs nav izšķirošas nozīmes uz liecinieka liecību psiholoģiju utt., tad no KPL būtu svītrojama norma par liecinieku izraidīšanu no tiesas sēžu zāles. Savukārt, ja tiek atzīts, ka šim apstāklim joprojām ir būtiska nozīme, tad KPL būtu iestrādājams risinājums, kas liedz audio ierakstu translēšanu laikā, kamēr notiek tiesas izmeklēšana. …