Aleksandra Čaka dzejoļu krājums “Pasaules krogs” tika publicēts 1929. gadā, atnesot dzejniekam popularitāti un ilgi gaidīto atzinību. Šajā grāmatā parādās “melnais” Čaks, kurš savā dzejā staigā pa XX gadsimta 20. gadu Rīgas krogiem, uzdzīvojot un vērojot dažādus to apmeklētājus. Recenzējamais dzejoļu krājums izteikti iezīmē sociālos pretstatus un to reālijas.
“Pasaules kroga” dzejoļos var sastapt uzdzīvotāju un klaidoni, ielu meitenes un vecu strādnieku, kādu virsnieku vai ķīnieti – visi šie, šķietami dažādie ļaudis, mēdz būt tur, Dzirnavu ielas, nejaušā vai “nomales dzertuvē, melnā un netīrā”1. Gan visas, augstāk minētās personas, gan pats dzejnieks krogā iet pēc mirkļa baudas, jautrības un alkohola. Tomēr par jautrību Aleksandra Čaka dzejā biežāk sastopami slēpti konflikti, kā piemēram, dzejolī “Bermonta virsnieks”, vai, kaut kādā mērā, agresīvas domstarpības, kā dzejnieka draugam un melnam strādniekam dzejolī “Šopēna sēru maršs krogā”. …