Pamatotā teorija ir kvalitatīvās analīzes veids, kas iekļauj tādas atšķirīgas īpatnības kā teorētiskā izlase un droša metodoloģija, kā arī tā veido pastāvīgu salīdzinājumu un lieto kodēšanas paradigmu. Šo pieeju kvalitatīvajai analīzei ir attīstījuši Glāzers un Strauss lauka pētījumos par slimnīcu personālsastāva apiešanos ar mirstošiem pacientiem.
Tas veicināja viņu darba attīstību 2 virzienos:
kopumā stimulēja amerikāņu pragmatismu – īpaši ar Džona Deveja, Džordža Herberta Mīda un Čārlza Pīrsa rakstiem, iekļāva viņu uzsvaru uz rīcību un problemātiskajām situācijām, kā arī nepieciešamību pēc metodes izpratnes problēmas risinājuma kontekstā;
Čikāgas skolas tradīcijas Čikāgas universitātē, kuras, no 1920. līdz 1950. gadiem, plaši izmantoja lauka novērojumus un spraigas intervijas kā datu vākšanas tehnikas, kā arī veicināja daudzus pētījumus par darba socioloģiju.
Gan filozofijas, gan socioloģijas tradīcijas pieņem, ka pārmaiņas ir pastāvīga sociālās dzīves īpatnība. Tā ir atrodama sociālajā mijiedarbībā un sociālo procesu centrā. Čikāgas skola jau no saviem pirmsākumiem uzsvēra aktoru uztveres spēju nepieciešamību, lai izprastu mijiedarbību, procesus un sociālo dzīvi. Glāzers un Strauss izmantoja gan filozofijas, gan socioloģijas tradīcijas, lai izprastu pētāmos procesus.
Teoriju rada un pārbauda pētnieki, kuru analītiskās metodes paliek samērā netiešas, bet pamatotās teorijas analīzes stils bāzējas uz to, ka teorijas priekšnosacījums ir dažādi vispārinājuma līmeņi, kas ir neaizstājami dziļāku zināšanu par sociālajiem fenomeniem iegūšanai.…